Kaivēnietis Jānis Pinnis ikdienā dzīvo Rīgā un strādā celtniecībā, taču puisim ir daudz stāstāma gan par piedzīvoto armijā, gan iespēju filmēties populārajā latviešu kinofilmā “Rīgas sargi”.
Jānis stāsta, ka ne mirki neesot izvairījies no obligātā militārā dienesta un 2004.gada augustā sācis dienēt Latvijas armijā Alūksnē.
“Daudz jau dzirdēts sakām, “Kas tā par armiju bijusi?” Kādreiz puišus uz vairākiem gadiem aizsūtīja ārpus Latvijas robežām, un neviens ne vārda neteica. Taču, runājot par mani, jāsaka – Alūksnē pirmie divi mēneši skaitījās kā apmācība, uzsākot dienestu. Pēc tam atbrauca militārās personas no Rīgas, Štāba bataljona godasardzes rotas un daudziem puišiem, tai skaitā arī man, izteica aicinājumu dienēt godasardzes rotā. Piekritu. Turpmākais dienests saistījās ar skaista, asa, precīza un rezultātā ideāla soļa apgūšanu,” stāsta Jānis un piebilst, ka visu nepieciešamo apguvis ļoti ātri un viens no pirmajiem savā vadā sācis sargāt Brīvības pieminekli Rīgā.
“Goda sardzē pie Brīvības pieminekļa esmu aizvadījis 165 stundas. Itin bieži varēju redzēt Latvijas Valsts prezidenti un citas augsta ranga amatpersonas. Netrūka arī dažādu piedzīvojumu – sagaidījām viesus Rīgas lidostā, spēlējām ”Hamletu” Dailes teātrī, zāģējām kokus, lai no vētras postījumiem atbrīvotu elektrolīnijas, neiztrūkstošas, protams, bija militārās parādes 11. un 18.novembrī. Prezidentes vainaga nešana Brāļu kapos kritušo karavīru piemiņas pasākumā, NBS čempionāts svara bumbu celšanā, kurā izcīnīju trešo vietu un desmit dienu apbalvojuma atvaļinājumu mājās,” atminas puisis un piebilst, ka 2005. gada maijā, stāvot godasardzē pie Brīvības pieminekļa, piedzīvojis arī ASV prezidenta Džordža Buša vizīti Latvijā un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa.
Jautāts par vasaras svelmi un to, vai nav bijis grūti pildīt goda sardzes pienākumus, Jānis saka: “Bija gadījums, kad dienesta biedram kļuva slikti vasaras svelmē. Taču tādā gadījumā bez kavēšanās goda sardzi nomaina. Pie tam ir kāds knifiņš, kā apsargs pamana, ka goda sardzē stāvošajam kļūst slikti.”
Jānis, protams, nenoliedz, ka godasardzes puišus ik dienu apbrīno arī tūristi un skaistas meitenes.
“Kādās vien pasaules maliņās neglabājas mūsu foto… Nereti gadījās, ka meitenes centās mūs izprovocēt. Nostājās tieši pretim ar mērķi sasmīdināt, bet tas viņām neizdevās… Godasardzes atbildība ir augstāka par visām blēņām. Pie tam apzinājāmies, ka sodi par šādu rīcību būtu ļoti lieli,” stāsta Jānis un atklāj, ka, pateicoties dienestam, viņam bijusi iespēja filmēties arī populārajā latviešu filmā “Rīgas sargi”.
“Šo iespēju izmantoju, piedalījos masu skatu uzņemšanā. Mums bija jāietērpjas vācu karavīru formās, kārtīgi jāpaviļājas pa zemi un ar dubļiem jāsasmērē seja. Tā mēs panācām kara laika efektu. Bija jāapbruņojas arī ar Pirmā pasaules kara laika karabīnēm, un uzņemšana varēja sākties. Taču jāatzīst, ka nemaz tik vienkāršs tas darbiņš nebija. Labākā kadra uzņemšanai vajadzēja vienu un to pašu atkārtot vairākas reizes. Rezultātā filmēšana bija diezgan nogurdinoša,” atminas kaivēnietis un piebilst – pašam tomēr prieks, ka bijusi iespēja paviļāties kinopilsētiņas smiltīs.
“Šo filmu, protams, esmu noskatījies, man tā patika. Pie tam atmiņas gan par armijas laiku, gan tieši filmēšanos “Rīgas sargos” ir tuvas. Jāpiebilst, ka no dienesta aizgāju ar izcili atzītu disciplīnu, taču virsdienestu nevēlējos turpināt, jo atgriezos pie savas sirdslietas – celtniecības. Skaistas mājas būvēt arī ir gandarījums. Pie tam tās ir paliekoša vērtība,” saka Jānis un jautāts, vai domā reiz atgriezties uz dzīvi Kaives pagastā, saka: “Šobrīd neredzu nekādu iespēju dzīvot un strādāt Kaivē. Tā kā esmu profesionāls celtnieks, strādāju Rīgā un ceļu skaistas mājas. Pašlaik nākotni Kaivē nesaskatu kaut vai tāpēc, ka lielai daļai cilvēku tur trūkst enerģijas sakopt savas mājas apkārtni, parūpēties par saviem klaiņojošajiem suņiem, kur nu vēl domāt par lielākiem darbiem, kas kopā veidotu patīkamāku vidi, kurā dzīvojam.”
Komentāri