Laura Jonele ir kuldīdzniece, kura nu jau vairākus gadus dzīvo un strādā Cēsīs. Arī izvēlēto profesiju varētu dēvēt par vienu no viņas dzīves izaicinājumiem. Laura ir sociālā pedagoģe. Viņa ir ļoti atklāta un sirsnīga 25 gadus veca jauniete. Tic Dievam, spēlē ģitāru un ir izcīnījusi cīņu par savu dzīvi…
“Studēju Liepājā, bet praksē atnācu uz Cēsu vakara vidusskolu. Jau tad centos sevi pierādīt, lai mani neuztvertu vienkārši kā praktikanti. Mana pirmā īstā darba vieta bija Spāres speciālā internātskola. Tur es strādāju divus gadus. Tad atnācu uz Cēsu vakara vidusskolu,” stāsta Laura un jautāta, kādēļ izvēlējusies šādu profesiju, saka: “Vidusskolas pēdējā klasē bija jāaizpilda testi par piemērotākām nākotnes profesijām. Rezultāti rādīja, ka man piemērotākās profesijas būtu psiholoģe vai bērnudārza audzinātāja. Jau tajā laikā piecus gadus biju strādājusi par skolotāju svētdienas skolā. Man bija pietiekami liela pieredze darbā ar bērniem. Tajā laikā mūsu mājā dzīvoja dvīnes, kurām mamma dzēra un meitenēm lika iet zagt. Es viņas noķēru, kad viņas grasījās apzagt manu dzīvokli. Toreiz visai mājai teicu – savācam parakstus un ieliekam abas internātskolā. Ar domu, lai nezog, bet iet mācīties. Un tagad zinu, ka viena no šīm meitenēm jau studē žurnālistiku. Un viņas man raksta un saka paldies, ka toreiz neļāvām palikt par dzīves pabērniem.”
Laura stāsta – kad nomiris tētis, viņa bijusi atbalsta persona visai ģimenei.
“Kad es studēju, man draudzene gribēja kopmītnēs uz durvīm uzlikt šiltīti – psihologs. Jau pirmajā studiju gadā ļoti daudzi nāca pie manis vienkārši tāpat parunāties un izstāstīt problēmas,” saka Laura un piebilst: “Man tikko bija nomiris tētis, un viņa pēdējā vēlēšanās bija – lai es studētu. Aizgāju uz augstskolu un ieraudzīju programmu – sociālais pedagogs. Pati īsti vēl toreiz nezināju, ko sociālais pedagogs dara. Paskatījos aprakstu, ka darbojas ar jauniešiem, strādā skolā, un nolēmu, ka tas varētu būt interesanti. Iesniedzu dokumentus, eksāmenus nokārtoju uz desmit un tiku budžeta grupā. Taču, ja godīgi, tikai desmit procentus no akadēmiskajām zināšanām varu šobrīd izmantot darbā. Tikai likumus.”
Jautāta, kas Laurai dod spēku nepagurt, ar jauniem spēkiem un smaidu sejā ik dienu strādāt un palīdzēt citiem, saka: “Spēlēju ģitāru. Kad esmu dusmīga, skumīga vai vienkārši iztukšota, ņemu rokās ģitāru. Es ticu arī Dievam. Katru rītu, vakaru un pusdienlaiku lūdzu Dievu. Un teikšu godīgi, ja manā dzīvē nebūtu Dieva, manis droši vien vairs nebūtu… Laikā, kad nomira tētis, man atklāja audzēju. Tad sākās mana cīņa ar dzīvi. Es cīnījos. Toreiz man, 18 gadus vecai, ārsti pateica, ka dzīvot atlicis tikai piecus gadus. Ārstiem gribēju pierādīt, ka dzīvošu. Un es dzīvoju. Lūdzu Dievu. Bija brīži, kad Viņam teicu – ja gribi, lai mirstu, miršu. Taču gāju uz dievkalpojumiem, lūdzu… Šobrīd esmu vesela. Un jāsaka, tik daudz kam dzīvē esmu gājusi cauri, ka man nav grūti saprast citus. Man nav grūti palīdzēt. Arī mani skolēni par mani smejas un saka, ka es pat katrā bezpajumtniekā saskatīšu kaut ko labu un cēlu. Bet tā tas arī ir. Katrā no mums ir kaut kas labs.”
Komentāri