Tā par Liepas jaunatni nesen sacījis dzejnieks Andris Akmentiņš. Literatūras skolotāja Inese Lāce stāsta “Druvai”, ka, pateicoties Liepas jauniešu centra aktīvistēm Baibai Rozei un Ilmai Strazdiņai, pamatskolas skolēniem dota iespēja parunāties ar īstu dzejnieku. Kā jau Liepas pagastā pienākas, satikšanās notikusi literatūras vēsturei zīmīgā ēkā – 19. gadsimta dzejnieka Eduarda Veidenbauma mājās “Kalāčos”, kas kalpo arī kā visu paaudžu dzejnieku satikšanās vieta.
Satikt dzejnieku, analizēt viņa darbus un radītos tēlus, izprast dzejas zemtekstus un simbolus – to visu varēja mācīties. Šoreiz ne no grāmatas. Vai vienmēr visu saprotam, ko gribējis sacīt autors? Lai literatūras apguvēji parunātos par gudrām lietām, Ilma un Baiba izdomājušas aicināt literātus, kā pirmo – Andri Akmentiņu. Un viņš izrādījies aizraujošs skolotājs literatūrā.
Jau sākumā viss noticis lustīgi – dzejnieks sasveicinājies, izmantojot skaitāmpantus. Turpinājumā bijusi arī nopietnāka dzeja un beigās pat dzejnieka paša komponētās dziesmas. Šajā stundā atļauts smieties, veidot sitamo instrumentu orķestri un pievienoties dzejniekam un viņa ģitārai. 7.klases skolēni Andra Akmentiņa dzejoļus samācījušies, un iznācis mazs uzvedums. Pat bērni no 6. klases sadūšojušies un centušies improvizēt ar Akmentiņa dzejoļiem. Par to autors īpaši priecājies: “Iedodiet līdzi! Tik labas domas jums radušās.”
“Straumes rauj tālāk mūs – mazas mailītes,” rakstījis dzejnieks, bet Adelīna no 6. klases prātojusi: “Dzīve nav vainīga. Neviens nav vainīgs. Ja gribi, tad vari visu. Cīnīties, mīlēt, draudzēties – visu. Tikai jāpierāda sev un citiem – es to varu, es nepadošos. Un nebūs uz sejas asaru pilienu pēdu. Es iešu tālāk. Dzīve nesīs tālāk.”
“Mēs nākam no purviem laukā,” – arī tā rakstījis dzejnieks, un Ainārs no 6.klases prātojis: “Mēs lasām ar draugu ogas. Esam mežā dziļi, dziļi. Nu spaiņi ir pilni. Varam iet uz meža malu, bet draugs iekrīt akacī. Esmu blakus un izglābju viņu. Draugs saka: “Parādā nepalikšu.” Viņš ir galīgi slapjš, viņam ir auksti un kauns no manis. Atdodu savu jaku, man tagad vajadzētu būt auksti. Bet nav. Zvana mamma un jautā, kur mēs esam. Es saku: “Mēs nākam no purva laukā”.”
“Tas sadzeltēs… nokūpēs virsma, un šuves piesegsies zeltītiem diegiem,” rakstījis Andris Akmentiņš, un Aleksis no 7. klases turpinājis domu: “Dažreiz ir labi, ka atmiņas aiziet. Kā piekvēpuši nejēdzīgi ļaunuma putekļi aizlido no prāta. Aizmirstas. Ir labi, ka aizmirstas. Ir labi, ka izdodas aizmirst. Tas izlabo visu. Laikam dažām atmiņām jādodas prom, bet citām jāpaliek. Tikai labajām.”
“Paturiet mūs vēl acīs. Paturiet ilgi, ilgi…” – tā dzejnieks, bet Alens no 6. klases – “Kā skola apnikusi! Katru dienu vienas un tās pašas sejas. Un acis. Dažkārt šķiet, pieaugušajiem ir čūskas acis. Viņi grib manas bailes, grib klusumu. Un viņi hipnotizē. Ar acīm. Un es trīcu. Viņi domā, ka zina, kā ir pareizi. Bet es gribēju pats atšķirt jaunu lapu. Es gribēju rakstīt citu stāstu. Un tad es kļūdījos – tā pa īstam. Nelaidiet mani vēl vaļā! Paturiet acīs! Ilgi, ilgi. Čūskas ir gudras.”
Tagad, kad dzejnieks devies atpakaļ uz mājām Ventspilī, Liepā briest jauna ideja. Nākamo radošo, skaļo un aizraujošo stundu “Kalāču” muzejā sarīkot vēl šoziem – janvārī.
Komentāri