Stalbēnietim Mārtiņam Bērziņam ir tikai 22 gadi, ar medībām viņš aizraujas jau no 14 gadu vecuma. Sākumā esot bijis dzinējs, bet kopš pilngadības sasniegšanas puisis uz medībām dodas ar bisi plecā.
„Tiklīdz man palika 18 gadi, uzreiz nokārtoju visas formalitātes, lai oficiāli varētu nēsāt ieroci un iet medībās. Medības ir mana sirdslieta,” saka Mārtiņš un dalās savos uzskatos par šo seno nodarbošanos: „Jā, kādreiz runā par cilvēkiem, kuri cīnās pret dzīvnieku nogalināšanu. Taču, domāju, šajā jautājumā nav nekā īsti diskutējama. Medībās cilvēki iet jau kopš senseniem laikiem. Turklāt, ja mūsdienās nebūtu mednieku, avārijas uz autoceļiem, lapsas piemājas vistu kūtīs vai bebri upju krastos būtu savairojušies ļoti lielos daudzumos.”
Runājot par trofejām, Mārtiņš stāsta, ka vēl tādas īsti labas trofejas viņam neesot.
„Ir daži cūkas ilknīši, buka ragi, bet laikam jau katra mednieka sapnis ir aļņa vai brieža ragi. Tās ir īstas trofejas,” domās dalās puisis un atklāj, ka līdz šim viņa lielākais medījums bijis mežakuilis.
Stāstot par medniekiem, Mārtiņš saka: „Medniekiem ir savi joki. Kāds kādu pavelk uz zoba, paķircina. Bet medības ir laimes spēle. Nekad nezini, vai atnesīsi mājās kādu medījumu. Tas nav kā sportā, ka trenējoties sportists spējīgs iegūt pirmās vietas. Medībās, protams, svarīga ir šaušanas prasme un elementāras zināšanas, bet tikpat liela nozīme ir arī veiksmei. Taču mednieki arī trenējas. Ik gadu tiek rīkotas šaušanas sacensības, kurās
mednieki cenšas izpildīt normatīvus. Domāju, ka šauju pietiekami labi. Dzīvniekam garām gluži nešauju.”
Mārtiņš stāsta, ka labprāt medībās iet kopā ar vecajiem medniekiem, no kuriem var mācīties pieredzi, kultūru un attieksmi pret medībām.
Ko mednieks domā medību laikā? Mārtiņš stāsta: „Sēžot mastā, domāšanai atliek daudz laika. Daudz ko var pārdomāt. Taču, kad domas atgriežas pie medījuma, sakoncentrējos un gaidu kuru katru mirkli parādāmies dzīvnieku. Taču ir gadījies, ka, sēžot uz gaidi medību tornī, esmu arī aizmidzis. Pagājušajā vasarā gadījās iesnausties pat uz stundu.”
Ar gadiem mainījusies attieksme pret medību rezultātu, stāsta Mārtiņš.
„Kādreiz medībās gāja lielākoties gaļas dēļ. Mūsdienās medības galvenokārt ir vaļasprieks. Bet, nenoliedzami, ikviens mednieks ir priecīgs par labu lomu vai trofeju,” saka Mārtiņš un atklāj, ka sevi mednieka lomā iedomājas arī pēc desmit, divdesmit un vairāk gadiem.
„Nezinu nevienu mednieku, kurš būtu šo nodarbi pametis pusceļā. Tas ir ieguldīts darbs un ne tikai. Tas ir dzīvesveids,” saka jaunais mednieks un atzīst, ka arī viņš cer uz kādu skaistu trofeju.
Mārtiņam teicu, ka viņš droši vien labi pārzina visus apkaimes mežus, taču puisis stāsta, ka tas esot neiespējami.
„Mežu pārzināt līdz galam nevar nekad. Mežistrādes dēļ mežs mainās ik dienas. Un lai arī savus mežus esmu izstaigājis neskaitāmas reizes, nekad nevaru būt pārliecināts līdz galam,” stāsta Mārtiņš. „Tagad mūsu mežos ir parādījušies arī vilki. Lūši dažkārt manāmi. Bet mans sapnis būtu aizbraukt uz Krieviju lāču medībās. Tas būtu kaut kas īpašs.”
– Mīļākā mūzikas grupa? – Klausos dažāda stila mūziku. Sākot no Robija Viljama līdz metālam. – Dāvanas, kuras labprātāk saņem? – Patīk saņemt praktiskas dāvanas. Nu, piemēram, medību patronas. – Kam jānotiek, lai tava diena būtu izdevusies? – Vispirms kārtīgi jāizguļas. Pēc tam jāizdara kāds labs darbs un tad jādodas uz medībām. Ja vēl trāpās labs medījums, tad diena ir pavisam izdevusies. – Tava labākā īpašība? – Čakls. – Kāds bērnības nedarbs pirmais nāk prātā?– Balvos pie vecās mammas gājām zagt zemenes. Rāpojām pa vagām un noēdām tantēm visas ogas. – Par ko visbiežāk domā… – Par studiju kredītiem un meitenēm.
Komentāri