vasaras skolas vadītāja
Desmit dienas Amatas novadā Latvijas vēstures un kultūras vasaras skolā satikās jaunieši no Cēsīm un Krasnojarskas Sibīrijā. Sibīrijas latvieši Amatā bija ļoti gaidīti viesi, jo ir liela saistība ar Krasnojarskas novadu. Tajā atrodas Tjuhtjeta, kur 16 izsūtījuma gadus pavadīja rakstniece Melānija Vanaga, par to viņa stāsta grāmatā „Veļupes krastā”. Daudzi Cēsu puses cilvēki pirmajā izsūtīšanas vilnī 1941.gadā nonāca tieši Krasnojarskas novadā.
Vasaras skolas izveidošanos veicināja Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte un jaundibinātās biedrības „Amatas novada attīstības fonds” vadītāja Iluta Bērziņa. Nometnē strādāja gandrīz visi Amatas skolas skolotāji, stipra komanda. Iesaistījās arī Cēsu zonālā arhīva darbiniece Anda Opoļska, padomu deva Sibīrijas zinātāja Ieva Eglīte, cilvēks ar pieredzi sadarbības veidošanā .
Jājautā, vai vasarā kāds vēlas mācīties, tādēļ centos, lai nopietnas nodarbības mītos ar atpūtu, lai jauniešu un pedagogu attiecības būtu nepiespiestas. Pārlapojām Latvijas, Cēsu, Amatas novada vēsturi no 9. līdz 21.gadsimtam. Nebija grāmatu un pierakstu, bet redzētais un izjustais. Pa Nītaures vēstures un dabas taku vadāja Dace Eipure, Mores kauju muzejā stāstīja Anta Brača, Tīreļpurvā vēsturiskās epizodes izspēlēja Mārtiņš Mintenbergs, Āraišu ezerpilī stāstniece bija Aksilda Petrēvica, Vienkoču parkā Līgatnē – Rihards Vidzickis, nakts Cēsu pilsdrupās pagāja ar Daumantu Vasmani un Daci Tabūni. Par traģiskākajiem 20.gadsimta notikumiem nopietnas sarunas, dokumentu pētīšana notika ar vēsturnieku Aināru Bambalu. Skolēni skatījās video, arī par Šmita kalnu -vienu no briesmīgākajām, lielākajām kapsētām pie Noriļskas. Universitātes pasniedzējas Irēna Saleniece jauniešiem stāstīja par mutvārdu vēstures nozīmi un atmiņu stāstu veidošanu. Pēc tam bija sarunas un tapa intervijas ar izsūtītajiem – Ainu Zvirbuli, Andri Eglīti un Zigrīdu Perevalovu. Jaunietis no Krasnojarskas tās nosauca par taisnības intervijām. Un tad vēl vakara sarunas ģimenēs. Par audžuvecākiem kļuva Rozīšu, Pauperu, Freivaldu, Zirdziņu un divas Eglīšu ģimenes.
Daudz pozitīvu emociju bija braucienā ar zvejas kuģīti, Dziesmu un deju svētku gājienā, jūtu uzvirmojums koncertos, elpu aizraujošs skaistums Svetas Cepurītes ziediem bagātajā sētā, slapjas muguras un danču prieks ar folkloras ansambli „Ore”.
Vai pareizi bija kopā salikt tik dažādus jauniešus? Sibīriešiem gan senči ir latvieši, bet viņi paši auguši krievu kultūrā. Cēsniekiem krievu valoda pasveša. Kopā pavadītais laiks bija īss, bet jaunieši sadraudzējās. Atvadoties bira asaras, satinās domas un jūtas, jo sākās ciemiņu 5000 kilometru garais ceļš uz Krasnojarsku. Man ir ticība, ka tas vairs nebūs šķērslis, lai satiktos, valoda nebūs barjera, lai sazinātos.
Esmu pateicīga vasaras skolas atbalstītājiem valsts un pašvaldību iestādēs – SIA „Latvijas dzelzceļš”, Cēsu rajona izglītības pārvaldei, uzņēmumu vadītājiem, privātpersonām.
Sibīrijā latviešus augstu vērtē – par darba mīlestību, centību, godīgumu, skaistuma izjūtu. Krasnojarskas novadā mūsu tautiešu ir daudz, vairums labi izglītotu cilvēku. Viņu vidū ir gan izsūtītie, gan tādi, kas paši vai viņu senči turp aizbraukuši un dažādu iemeslu dēļ palikuši.
Komentāri