Kamēr Jauniešu lapā gaidām vēstules ar patiesas draudzības stāstiem, uz ielas sastaptiem cēsniekiem lūdzām dalīties pārdomās par šo tēmu. Laiks maina visu Ilze (28 gadi):
”Paziņu man daudz, bet patiesi draugi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Turklāt, mainoties apstākļiem un laikam, mainās arī draugi. Domāju, ka vispatiesākā draudzība veidojas bērnībā, skolas laikā un tad vēl studiju gados. Pēc tam, kad sākam dzīvot pieaugušo dzīvi, pie sāna ir vīrs un bērni, draudzība kļūst par visai formālu padarīšanu. Arī es atminos, ka man bija ļoti mīļa bērnības draudzene, vēlāk skolā bija vēl kāda meitene, ar kuru no sirds sadraudzējāmies. Savukārt studiju laikā par draudzeni kļuva kāda cita meitene. Ko tik mēs kopā nedarījām! Mācījāmies, bastojām lekcijas, gājām uz filmām, darījām visādas ēverģēlības, stopējām pie viņas vecmāmiņas uz Liepāju, līdz rīta gaismai runājām par dzīvi un domājām, ka atradīsim sev puišus, kopā nopirksim māju un visi skaisti dzīvosim. Piedzīvoti tiešām skaisti mirkļi,” saka Ilze un turpina: „Šobrīd esmu precējusies, man ir meitiņa, un par draudzību domāju jau nedaudz citādi. Studiju laika draudzeni neesmu redzējusi vairākus gadus. Kādreiz ar interneta starpniecību sarakstāmies, sazvanāmies, bet sen vairs nav tā, kā bija agrāk. Laikam sociālās lomas dzīvē noliek visu pie malas. Sen garām tas laiks, kad vari doties pie draudzenes, bezrūpīgi palikt pa nakti un neko nedomāt. Turklāt, gribot negribot, arī draugu loma mainās. Tie vairs nevar būt īsti tikai mani vai vīra draugi. Tie kļūst par ģimenes draugiem. Un domāju, ka šie draugi ir nedaudz atšķirīgi.” Nav noslēpumu Katrīna (24 gadi):
-Draugi manā dzīvē nozīmē daudz. Nevaru iedomāties, ja man nebūtu mīļu un jauku draudzeņu, ar kurām aiziet uz tusiņu, no sirds izrunāties vai sadarīt kādas blēņas. Taču piekrītu viedoklim, ka draugi nāk un iet. Kādreiz viņi pārvēršas par paziņām, citreiz vienkārši pārceļas uz dzīvi citur un kļūst daudz nepieejamāki. Domāju, ka arī nemitīgā steiga, darbs un citi pienākumi liek draugus atstāt otrajā plānā. Kaut gan vienmēr esmu mēģinājusi atrast laiku tuviem un mīļiem cilvēkiem. Uzskatu, ka starp īstiem draugiem parasti nav noslēpumu. Tādu draugu, kas būtu nesavtīgi, neskopotos, neapsauktu viens otru, ir ļoti maz. Prātā nāk skolas laiks, kad diezgan svarīgi bija būt draugos ar klases foršāko meiteni vai puisi. To atceroties, smiekli nāk, bet skolas laikā šīs attiecības ir ļoti svarīgas. Valters (25 gadi):
– Ir man draugi – čomi, kuriem varu piezvanīt nakts vidū un kuri man palīdzēs. Ir labs bērnības draugs, ar kuru kopā augām vienā pagalmā. Šāda draudzība man liekas zelta vērtē. Taču droši varu teikt, ka draudzība bieži paput tad, ja sāc dalīt naudu vai kalt kopīgus biznesa plānus. Tā jau saka -gribi pazaudēt draugu, aizdod naudu. Bet citādi, man liekas, viss atkarīgs no katra paša. Ja draugi būs svarīgi, par tiem rūpēsies. Žanete (23 gadi):
– Nav daudz cilvēku, kuriem varētu uzticēties. Daudzi mani ir pievīluši. Gadījies, ka uzticu draugam kādu savu problēmu vai noslēpumu, bet viņš to izstāsta citiem. Tāds cilvēks, protams, nav īsts draugs.
Ir paveicies, ka ir arī daži īsti draugi, kuri manu uzticību nav pievīluši un nekad arī to nedarīs.
Vislabākā atpūta ir kopā ar draugiem. Visvairāk patīk kopā ceļot, kaut vai tepat pa Latviju.
Ja arī tu gribi pastāstīt par savu labāko draugu vai draudzeni, atklāt interesantākos kopā piedzīvotos mirkļus, raksti. Par cenšanos pārsteiguma balva garantēta!
Komentāri