Pirmkursnieki šajās dienās droši vien dreb aiz neziņas un nepacietības, jo lielā dzīve ir tepat tepat, tomēr neviens nevar būt drošs, kāda tā būs. Arī es pirms gada biju viņu vidū.
Pirmais kurss bija neaizmirstams laiks un šīs dienas es noteikti pieminētu savā stāstījumā par labākajām dienām manā mūžā. Tiesa, pats studiju sākums bija apjukuma pilns, biju ierauta nemitīgā sajūtu un notikumu virpulī, mana dzīve bija apgriezusies kājām gaisā.
Pirmās lekcijas manī radīja prieku un reizē apmulsumu, profesori –
katrs par sevi savdabīgāks un interesantāks. Viņu runas bija tik
gudras un zinātniskas, ka tas radīja nedrošību, vajadzēja vairāk koncentrēties, lai saprastu, par ko ir runa. Koncentrēšanās ir tā, kas studentam ir jāattīsta, jo nosēdēt pusotru stundu lekcijā nav nemaz tik viegli. Jau otrajā studiju mēnesī parādījās dažādas metodes, kā noturēt uzmanību un kā relaksēties lekcijas laikā – tapa neskaitāmi ķēpājumi, zīmējumi, apraksti un garumgaras sarakstes, kas apjoma ziņā dažkārt tuvojās lekciju pierakstiem.
Protams, bez studentu dzīves otras puses arī neiztikt – ja neskaita mana kursa domubiedreņu savdabīgās izdarības lekciju laikā un starplaikos, kā jau Latvijas Kultūras akadēmijas studentes, apmeklējām gan teātri, gan koncertus,
gan arī dažādas svinības. Bija negulētas naktis ar ierašanos uz lekcijām pēdējā mirklī, referātu rakstīšana līdz vēlai naktij, pastaigas rīta agrumā, kad Rīga vēl guļ…
Pašā sākumā manī bija liela nedrošība, nepārliecinātība, tomēr tas norūda lielajai dzīvei, kas vēl tikai sekos. Kā veicās maniem vienaudžiem? To vēlējos noskaidrot.
To, ka studentu dzīve norūda, pierāda Kristīnes Brokas stāstījums par saviem iespaidiem pēdējā gada laikā. Viņai patstāvība nav sagādājusi nekādas problēmas, jo arī viņa to izdzīvo jau kopš pamatskolas beigām. Ja iepriekš bija jārūpējas arī par savu māsu un brāli, tad tagad viņai jārūpējas tikai par sevi. Studentu dzīvi nesanākot izbaudīt, jo studijas dienas grupā viņa savieno ar darbu – tas prasa laiku un enerģiju. Kristīne studē politikas zinātni LU un viņu pārsteidzis kursabiedru zināšanu zemais līmenis un nespēja pašiem domāt, izdarīt secinājumus, tomēr politika vēl joprojām ir viņas mīlestība un studijas viņa negrasās pamest.
Par ģeogrāfu mafijas biedru kļuvusi Dace Smeķe. Pirmo gadu viņa pavadījusi ar nepārliecinātības sajūtu. ”Man nebija pārliecības, ka
esmu īstajā vietā, taču reizē nespēju iedomāties vietu, kur varētu justies labāk. To, ka šī bija pareizā izvēle, sapratu tikai pirmā kursa beigās, kad biju praksē Taurenes apkārtnē. Tagad nespēju sevi iedomāties studējam kur citur. Arī draugi, kas iegūti šajā laikā, šķiet ilglaicīgāki un stabilāki nekā vidusskolas laikā. Tagad zinu, kuri bija paziņas, kuri draugi. Cēsis man joprojām ir mīļas un labprāt tur pastaigājos un izbaudu mieru, kā trūkst Rīgā.”
Nu jau otrā kursa studente Amanda Avotiņa par studijām izsakās
pozitīvi.”Mācību process vidusskolā atšķiras no tā, kāds ir tagad. Studijas prasa lielāku patstāvību
un man labāk patīk šis režīms, kur pats esi noteicējs pār to, cik cītīgi sagatavosies prezentācijām, mājasdarbiem. Ja vidusskolā atzīme 7 un 8 bija apmierinoša, tad studijās tā vairs nav. Starp studentiem notiek sacensība, kurš būs labākais, kurš nopelnīs stipendiju. Studiju laikā manas mājas ir studentu viesnīca jeb kojas – te vienmēr ir jūtama dzīvība – mājasdarbu konsultācijas, ciemošanās vienam pie otra, bļaustīšanās un klauvēšana, nereti notiek lokālas svinības. Taču iecienīta ballīšu vieta ir klubs Četri balti krekli.”
Komentāri