Cēsu rajona pieaugušo izglītības centrā gadu darbojas neformālais jauniešu klubs, kurā iesaistās jaunieši no Cēsu vakara vidusskolas, 4. arodvidusskolas, Priekuļu vidusskolas un citām mācību iestādēm. Pagājušā gada pavasarī ar vakara vidusskolas 12. klases skolnieces Lauras Bušas un sociālas pedagoģes Lauras Joneles iniciatīvu tika izstrādāts projekts “Ar sauli plaukstā!”, tā izstrādē piedalījās arī citi jaunieši. Projekts saņēmis ES programmas ”Jaunatne darbībā” apakšprogrammas ”Jauniešu iniciatīvas” atbalstu.
Mērķis ir vairāk uzzināt par jauniešiem ar īpašām vajadzībām.
Laura Buša, kura projekta dokumentāciju sagatavoja, atzīst, ka šī iecere viņai šķiet nozīmīga.
“Uz ielas, redzot invalīdu, pārējie nereti cenšas distancēties. Īpaši raksturīgi tas ir jauniešu vidū. Gribēju pārveidot šo attieksmi. Neko nemaina tas, ka cilvēks nespēj staigāt vai viņam ir kādas citas veselības problēmas. Viņš ir tāds pats kā mēs. Ar savām domām, idejām un sapņiem,” saka Laura un stāsta, ka, projektu īstenojot, plānots doties uz vairākām rajona mācību iestādēm, kurās mācās jaunieši ar īpašām vajadzībām.
“Kopā gatavosim koncertus, spēlēsim teātri un pavasarī dosimies pārgājienā. Gaidāms nopietns darbs,” piebilst Laura.
Jautājot vakara vidusskolas skolēniem, ko sagaida no projekta, visi atbildēja, ka galvenokārt tā būtu viņu pašu attieksmes maiņa, kā arī nenoliedz, ka, iespējams, tiks iegūti jauni draugi un paziņas.
Skolas audzēknis Andris Ungurs: “Projektā piedalos, lai tuvāk iepazītu šādus cilvēkus. Nenoliegšu, ka kādreiz esmu apsmējis viņus. Mūsu skolā mācās vairāki skolēni ar īpašām vajadzībām. Šādus cilvēkus var sastapt arī uz ielas. Viņi ir mūsu vidū, un to nevar nepamanīt. Vēlos tuvāk iepazīt ikdienu un problēmas, kādas ir jauniešiem ar īpašām vajadzībām.”
Aleksandrs Puņeiko: “Tā būs jauna pieredze. Varētu teikt, ka arī uzskatu un attieksmes maiņa katrā no mums. Mēs nezinām, kas ar mums var notikt nākotnē. Man nav bijis daudz iespēju sastapties ar šādiem cilvēkiem.”
Laura Bajāre: “Vēlos vairāk uzzināt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo arī manā ģimenē šāds cilvēks ir. Mans vecaistēvs ir akls. Mājās viņš ir pieradis un pārvietojas bez jebkādām problēmām, bet tiklīdz nonāk svešā vidē, apjūk un nevar brīvi justies. Viņam nepieciešama palīdzība.”
Monta Puriņa: “Gribu iepazīt šādus cilvēkus un zināt, ko viņi domā un kā jūtas. Šādas nelaimes var notikt ar katru no mums. Gribu zināt, kā izturēties un kā palīdzēt. Domāju, ka sabiedrībā nepietiekami runā par invalīdiem un viņu vajadzībām. Arī pilsētā ne vienmēr vide ir tāda, lai viņi labi justos. Šoferi dažkārt šādus cilvēkus neuzņem autobusā, viņi nevar iekļūt veikalos un pat dažās valsts iestādēs. Nereti uz gājēju pārējām arī autovadītāji viņus ignorē.”
Edgars Olengovičs: “Piedalos projektā, jo gribu iepazīt šos jauniešus. Esmu gatavs dot no sevis un gūt no viņiem. Vēlētos iegūt jaunus darbus vai paziņas. Kopā darīsim visu ko- taisīsim mūzikas instrumentus, mācīsimies spēlēt ģitāru, izstrādāsim maršrutu un iesim pārgājienā, spēlēsim teātri un nodosimies dziedāšanai.”
Cēsu pilsētas vakara vidusskolas sociālā pedagoģe Laura Jonele atzīst, ka svarīgi ir nojaukt barjeru starp parastiem jauniešiem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. “Lai nav tā, ka jaunieši saka- mēs un viņi. Jāveido domāšana un sabiedrība tā, lai mēs kopā būtu viens vesels,” tā L. Jonele.
Komentāri