Elita Dumpe ir 23 gadus veca jauniete, kura savu nākotni saista ar pedagoģiju. Viņa strādā Drabešu internātpamatskolā, pirmo gadu dzīvo Cēsīs un audzina gadu veco meitiņu.
„Vispār esmu meitene no Talsiem, studēju Rēzeknē, un sanācis tā, ka dzīvošu Cēsīs,” smejot saka Elita un stāsta, ka Rēzeknes augstskolā studējusi filoloģiju un viņai jau tad licies likumsakarīgi savu nākotni saistīt ar pedagoģiju.
„Šobrīd skolā strādāju pusslodzi par bibliotekāri un pusslodzi par pasākumu organizatori. Taču atkal esmu iestājusies augstskolā un mācos par sākumskolas skolotāju un viena mācību priekšmeta pasniegšanu pamatskolā. Domāju, ka man izdosies kļūt par labu skolotāju. Man patīk darbs ar bērniem. Patīk mācīt un būt labam piemēram citiem. Turklāt bērni līdz 4. klasītei ir ļoti atvērti. Viņi ir gatavi uzzināt daudz jauna un spēj arī piedot,” saka Elita. Vaicāta, ko nozīmē būt labam skolotājam, saka: „Tas ir grūts jautājums. Viss atkarīgs vispirms no cilvēka personības. Kad pati gāju skolā, man bija skolotāji, kurus cienīja, kuri bija autoritātes, bet, protams, bija arī tādi, kurus īpaši neviens par pilnu neņēma. Diemžēl, bet gadās arī šādi skolotāji. Kādēļ tā ir? Man šķiet, ka ļoti svarīgs ir pirmais iespaids. Jau no pirmās minūtes, kad skolotājs nostājas klases priekšā, ir skaidrs, kā attiecības veidosies tālāk. Skolotājam ir jābūt tādam, pie kura skolēnam nav bailes pieiet, bet viņš nedrīkst pārvērsties arī par draugu vai čomu. Roku rokā jāiet sirsnībai ar stingrību, disciplīnai ar brīvu gaisotni. Noteikti nav viegli šādu vidusceļu atrast un saglabāt. Nezinu, kā pašai būtu. Domāju, ja mani šobrīd noliktu klases priekšā, es arī kļūtu vairāk par draugu nekā stingru skolotāju.”
Elita atzīst, ka pirmais iespaids par cilvēku dzīvē ir ļoti svarīgs, un tas attiecas ne tikai uz skolas dzīvi.
„Tas ir svarīgi jebkurā dzīves situācijā. Kaut vai ejot uz interviju pie darba devēja. Ja man cilvēks uzreiz iepatīkas, tad liekas – labi, varam tālāk runāt. Ja ne, tad nemaz nemēģinu sarunas turpināt. Taču nenoliedzu, ka laika gaitā domas par cilvēku var mainīties. Tāpat uzskatu, ka katrs esam spējīgs notēlot kādu pieņemtu lomu. Tas ir cilvēka dabā,” saka Elita un atzīst, ka viņa citu cilvēku priekšā nemēdz izlikties labāka nekā ir.
„Domāju, nav jēgas izlikties vai censties kādam kaut ko pierādīt. Man svarīgi, lai pati sev pierādu, ka varu un protu,” saka topošā pedagoģe. Jautāta, kā raksturo mūsdienu jaunatni, saka: „Bērni ir ģimenes spogulis. Un tā arī ir. Nereti vide, kurā bērni aug, viņus jau ir izveidojusi, un skolā skolotājs var censties, kā gribēdams, nekas vairs nesanāks. Ja bērns redz, ka ģimenē konflikti tiek risināti, tikai paceļot balsis un rokas, arī skolā viņš tā darīs. Bērni ir dažādi, katrs domā un jūt citādāk. Man grūti spriest, kā var izaudzināt ideālu bērnu. Kad es augu, mani vecāki īpaši mani neierobežoja. Arī savu meitiņu audzinot, nemēģinu visu aizliegt. Ļauju viņai pašai izzināt pasauli. Katra paša gūtā pieredze ir daudz vērtīgāka, nekā otra stāstītā.”
Elita atklāj, ka brīvajā laikā viņai patīk lasīt grāmatas un ceļot, iepazīt citas valstis. Taču šobrīd viņas domas un laiks galvenokārt ir pakārtots viengadīgās meitiņas vajadzībām. Kā pati saka, viņas lielākais prieks šobrīd ir mazā meitiņa ar savām izdarībām, blēņām un jauko smaidiņu.
– Tavs dzīves moto? – Kas neriskē, tas nedzer šampanieti. – Vai tevi uztrauc ekonomiskā krīze valstī?
– Jā, tas skar arī mani. Bet tas nav vienīgais, par ko domāju. – Ja tev būtu dota iespēja savā dzīvē kaut ko mainīt, kas tas būtu? – Nekas. Domāju, ka visam jānotiek tā, kā tam jānotiek, neatkarīgi no tā, ko vēlamies vai ne. – Ar ko tev asociējas rudens? – Rudens ir mans mīļākais gadalaiks. Tad ir mana dzimšanas diena. Rudens mani iedvesmo. – Tava labākā rakstura īpašība? – Spēju pielāgoties jaunām situācijām. Ir tāds svešvārds – fleksibla. Tas par mani.
Komentāri