Drustēniete Ginta Zariņa ir sporta skolotāja, taču viņa atzīst, ka labprāt izmēģinātu spēkus arī uzņēmējdarbībā.
“Esmu ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā un maģistra grādu izglītības vadībā. Tā nu vēl īsti nezinu, vai vairāk nodošos pedagoģijai, vai vadībai. Domāju, ka skolā nav daudz iespēju, lai sevi attīstītu un kāptu pa karjeras kāpnēm. Tāpēc manos tuvākos nākotnes mērķos ietilpst ieņemt vai nu kādu vadošu amatu, vai nodibināt savu uzņēmumu,” saka Ginta, atklājot, ka zemā atalgojuma dēļ nav gatava sevi ziedot, piemēram, trenera darbam, kurā pat brīvdienas aizņemtas, jo jābrauc līdzi audzēkņiem uz sacensībām.
“Kamēr izglītības jomā tik daudz lietu nav sakārtots, vairāk tiecos uz vadību, uzņēmējdarbību un biznesu. Bet, kamēr valstiskā līmenī valda ekonomiskais un finansiālais apjukums, saprotu, ka dibināt savu uzņēmumu nav prāta darbs. Turklāt mazie uzņēmēji mūsu valstī netiek atbalstīti. Tāpēc, domāju, jānogaida,” saka Ginta un atklāj, ka viņa vēlētos atvērt savu fitnesa centru ar aerobikas, trenažieru zālēm un citiem pakalpojumiem.
“Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ikdienu pavada darbā, sēžot pie rakstāmgaldiem. Cilvēki maz laika velta fiziskām aktivitātēm. Turklāt nedomāju, ka rajonā būtu pietiekami daudz vietu, kur fiziski sevi pilnveidot. Par trenažieru zālēm valda stereotips, ka tās galvenokārt domātas vīriešiem. Taču tas tā nav. Aerobika ir laba koordinācijai, aktivitātei un kustībai, bet ne tam, lai veidotu ķermeņa formu. Ir liela atšķirība, vai stundu pavadi trenažieru zālē, vai nodarbojies ar aerobiku. Domāju, ka Cēsīs it sevišķi pietrūkst vietas, kur visai ģimenei būtu iespēja atpūsties un sakopties – sākot no pirts, skaistumkopšanas un masāžas kabinetiem, beidzot ar trenažieru zāli. Domāju, šī niša vēl nav aizpildīta,” savos nākotnes plānos dalās Ginta.
Vaicāta, vai sevi var iedomāties direktores amatā, atbild: “Kā sportiste esmu pieradusi cīnīties un savu panākt. Tas, kas mani saista pedagoģijā, vairāk ir darbs ar bērniem. Jā, man patīk skolotājas profesija. Turklāt esmu skolotāja, kuru bērni mīl, bet jūtu, ka vēlos dzīvē sasniegt kaut ko vairāk. Iespējams, ka darbam skolā pievērsīšos vecumdienās, kad būšu jau kaut ko sasniegusi. Zinu, ka šobrīd varu daudz vairāk nekā būt skolotāja.”
Ginta arī nepiekrītot viedoklim, ka Cēsīs nav darba un profesionālās izaugsmes iespēju. Viss atkarīgs no katra paša. No mērķiem un dzīves uzstādījumiem.
“Ejot Cēsīs pa ielu, redzu, ka ir daudz ēku, kuras pārdod. Kādā no tām varētu attīstīt savu biznesu. Domāju, ja cilvēkam ir mērķis, tad to realizēt var arī mazpilsētā. Turklāt nekad nevajag aizmirst, ka kāpšana pa karjeras kāpnēm sākas no apakšas, ko nereti jaunieši negrib saprast,” domās dalās jauniete.
Runājot ar Gintu par izglītības nozīmi, bijām vienisprātis, ka tā ir ļoti svarīga.
“Taču mani nepamet sajūta, ka mūsdienās augstākā izglītība ir bizness. Kvalitāte vairs neatbilst samaksai. Turklāt zināšanas ir vispārējas, teorētiskas. Lielāko zināšanu bagāžu iegūst praktiskajā darbā. Domāju, nepareizi arī, ka jau 18 gadus vecam jaunietim jāieslīgst kredītu slogā, lai spētu studēt,” saka Ginta.
Runājot par problēmām, kas lielākoties skar viņas vienaudžus, Ginta saka – galvenokārt jau visi vēlas stabilitāti un jautājums, kā tik pie turības.
“Vienalga, jaunieši domā par sava biznesa uzsākšanu vai ģimenes veidošanu, visur figurē nauda. Domāju, ikviens jaunietis visvairāk uztraucas par finansiālo atbalstu. Savukārt vīrieši vairs nav gatavi uzņemties atbildību, kļuvuši ļoti sievišķīgi. Viņi vairs neprot cīnīties. Arvien vairāk redzams, ka vīrieši bēdas slīcina pudelē, bet sievietes cīnās ar problēmām,” pārdomās dalās Ginta, kura, tuvojoties Latvijas dzimšanas dienai, izsaka savu vēlējumu: “Vēlu ikvienam saglabāt ticību, pacietību un sapratni. Šīs trīs lietas būs ļoti svarīgas, lai mēs kā nācija nākotnē saglabātos.” – Kas tevi visvairāk izbrīna cilvēkos? – Vienaldzība un naivums. Mūsu laikmetā šīs īpašības neiederas. – Ko labprāt dari brīvajā laikā? – Vasarā dodos līdzi tēvam uz motokrosu. Arī pati braucu ar kvadricikliem un motocikliem. Aktīvi pavadu brīvo laiku. – Dzīve ir… … pierādījums tam, kas tu esi. – Vai esi kādreiz domājusi doties peļņā uz ārzemēm? – Ja nu uz neilgu laiku, lai nopelnītu naudiņu, kuru izmantotu savu mērķu sasniegšanai Latvijā.
Komentāri