Kad 24 gadus vecajam Valteram Švernam jautāju, vai viņš jūtas piederīgs Cēsīm vai Valmierai, saņēmu atbildi: „Kad skatos uz Gaujas līkločiem, jūtos kā valmierietis, kad uz Cēsu pilsdrupām – cēsnieks. Man patīk Cēsu rudens un Valmieras pavasaris ar pārplūdušo Gauju un ziedošajām ievām”.
Valters pamatskolu un vidusskolu beidza Cēsīs, pēc tam iestājās Vidzemes augstskolā un studēja informācijas tehnoloģijas jeb, izmantojot mūsdienu slengu, IT. Šobrīd 24 gadus vecais puisis ir soli no maģistra grāda iegūšanas. Viņš strādā „Valmieras stikla šķiedrā” par informācijas sistēmu administratoru.
„Studijām pa vidu esmu paspējis pabūt praksē Slovēnijā, tur dzīvoju gandrīz četrus mēnešus. Tā man bija pieredze un iespējas pilnveidot zināšanas. Domāju, ka labprāt darba pieredzi un karjeras izaugsmi pilnveidotu kaut kur citur pasaulē. Piemēram, Kalifornijā. Domāju, ka mūsdienās nav problēmu pārcelties uz dzīvi citviet. Nu, kāda gan atšķirība, vai pārcelies no darba Valmierā uz Rīgu, vai jebkuru citu vietu pasaulē? Tā arī ir pārvākšanās. Visos gadījumos būs jauns darba kolektīvs, dzīvesvieta un apkārtējā vide,” smaidot saka Valters.
Vaicāts, kādēļ izvēlējies dzīvi saistīt ar datoriem un interneta tehnoloģijām, Valters saka – jau vidusskolā datorstundām pievērsis lielu uzmanību.
„Viss sākas ar interesi. Ar laiku sapratu, ka ir iespējams programmēt dažādas interesantas programmas. Skolā pat vīrusiņu reiz kompjos palaidu un ar to iekļuvu melnajā sarakstā. Tagad gan ar programmēšanu palīdzu cilvēkiem. Hakeris? Nē, es neesmu hakeris. Tas ir cits līmenis. Tam nepieciešamas zināšanas. Es tajā lietā nespecializējos, bet tur ir lielas iespējas,” smejot saka puisis un atklāj, ka ik dienas pie datora pavada vismaz 14 stundas. Viņš gan atzīst, ka tam neesot nekāda sakara ar datoratkarību, par ko drīzāk būtu jāuztraucas bērniem un jauniešiem.
„Pieļauju, ka tā ir aktuāla problēma daudzās ģimenēs. Turklāt uzskatu, ka tā ir vecāku vaina un bezatbildība. Vecāki bērnus taču vienkārši var aiztriekt no datora. Turklāt vajadzētu ierobežot bērniem pieejamo datorspēļu skaitu datorā. Ja ir viena vai divas spēles, bērnam spēlēt drīz apnīk, ja pieejamas vairākas spēles, tad sēdēšana pie datora var ievilkties stundām. Patiesībā jau pēdējos gados datorlietotāju skaits dažādās vecuma grupās ir ļoti pieaudzis. Savu popularitāti iekarojis čats un citi elektroniskās komunicēšanās veidi,” spriež jaunietis un jautāts, kādu programmu gribētu nākotnē izveidot, saka: „Tādu, kurā balstoties, uz nejaušības vārdu ģeneratora varētu radīt dzeju. Un tādu dzeju publicēt un izdot grāmatu. Tas būtu šiki.”
Valters stāsta, ka vasarā līdz ar datorlietām bija aizrāvies ar dārza un skaista zāliena iekopšanu. Vēl viņam patīk gatavot ēst.
„Domāju, ja nebūtu izvēlējies studēt IT, studētu pavārmākslu. Taču patiesībā man šķiet, ka esmu gājis pa pareizajiem ceļiem. Tomēr, ja tā var teikt, jūtos no valsts puses nedaudz piečakarēts. Kā jaunietis gandrīz ar maģistra grādu kabatā gribētu pelnīt vairāk. Mūsu valstī augstākā izglītība ir ļoti dārga. Pat gribētos teikt, neadekvāti dārga, taču pēc tās iegūšanas jaunie speciālisti darba tirgū dažkārt nejūtas īsti novērtēti. Nejūtas droši,” saka Valters. – Ko nekad nenovēlētu otram? – Nelaimi. Neko ļaunu. – Vai ir kāda kļūda, kuru gribētu labot, paskatoties pagātnē? – Domāju, ka ne. Nedomāju, ka esmu kādu kļūdu pieļāvis. – Vai esi savas valsts patriots? – Ar sirdi un dvēseli par savu valsti? Nē. Laikam neesmu tā vienkārši audzināts. – Lasi anekdotes?
– Lasu. Tikai ne par IT. Arī par politiku nelasu. Man patīk tādas sadzīviskas un tiešām smieklīgas. – Kādas lietas tevi garlaiko?– Mani garlaiko sarunu tēmas par attiecībām. Arī par datoriem.
Komentāri