Kaives pagastā ir vieta Pēterēni. Kādreiz aplī bijušas pat desmit mājas, vairākas ar vārdu “Pēterēni”. To vairs nav – gan pazudušas, gan mainīti nosaukumi. Kolhoza laikā uzcēla “Pēterēnu” fermu slaucamajām govīm. Tā tagad nojaukta. Palikusi viena māja un arī autobusu pietura “Pēterēni”. Līdz Kaives centram ir 12 kilometri.
“To, ka esam tālu no centra, ļoti izjūtam. Labi, ka divreiz nedēļā brauc autoveikals. Kaut dārgs, tomēr nepieciešamo var nopirkt. Savu reizi izpalīdz pastniece,” saka Pārsla Ozoliņa, “Jaunjaunzemu” saimniece. Viņa te dzīvo vairāk nekā 30 gadus. “Kad atnācām, no šīs mājas bija palikuši tikai pamati, tad saimniecība ātri uzcēla, lai “Pēterēnu” fermas slaucējām būtu, kur dzīvot. Mums te iedeva dzīvokli,” atceras Pārsla. Toreiz “Jaunjaunzemos” dzīvoja četras ģimenes. Līdz ar pārmaiņām to ieguva īpašnieks, viņš ļauj mājā dzīvot un apsaimniekot dārziņu. “Mājai vajag remontu. Tā ātri būvēta no slapjiem dēļiem, jumts arī tek,” stāsta Pārsla, bet meita Jana Cīrule atminas augusta vētru, kad arī viņu mājai tika nodarīts liels posts. “Biju Rīgā, vīrs zvanīja, stāstīja, ka mājai pusi jumta norāva, nesapratu, ko domāt. Tā arī bija. Ābele pie mājas bija izcelta ar saknēm. Labi, ka pašvaldība palīdzēja, salaboja,” pastāsta Jana. Viņa uz “Jaunjaunzemiem” pie mammas atnāca pirms 20 gadiem. Te izauguši Janas un Valentīna seši bērni – Daiga, Edgars, Jolanta, kuri jau savās dzīvēs Cēsīs un Rīgā, un Alondra, Gvido un Valentīns Pēteris, kuri vēl mācās skolā.
“Autobuss katru dienu aizved un atved uz skolu. Šajā pieturā iekāpj vēl viens skolnieks. Kādreiz kaimiņmājās bija vairāk nekā desmit skolēnu,” stāsta Jana un atzīst, ka labprāt strādātu, tikai tuvumā darba nav. Ja arī būtu pagasta centrā, izbraukāt nevar. Valentīns strādā mežā. Kad darbs tepat tuvumā, tad vakaros mājās, ja ir tālāk, tad prom uz visu nedēļu. “Lai aizbrauktu uz pagasta centru, jākavē puse dienas. No rīta septiņos ar skolēnu autobusu var tikt Kaivē un četros pēcpusdienā atpakaļ. Piektdienās un pirmdienās var ar autobusu aizbraukt uz Cēsīm. Ja grib citā dienā, tad līdz Skujenei ar skolēnu autobusu, tālāk ar citu reisu. Brauciens uz Cēsīm izmaksā astoņus eiro,” pastāsta kaivēniete un piebilst, ka pārtiku lielākoties dēls Edgars atved no Rīgas, jo teju ik brīvdienas brauc pie vecākiem.
“Mums kādreiz bija govis, cūkas, tagad palikušas vistas,” bilst Jana. Ziemā abas ar mammu laiku velta adīšanai, vasarā iet ogās, sēnēs, kopj dārziņu.
