Taurenietis – cēsnieks Igors Komarovs strādā policijā par inspektoru. Brīvajā laikā viņš aizraujas ar makšķerēšanu, auto lietām. Tagad brīvo laiku aizņem arī iejušanās sieviešu basketbola komandas SK „Cēsis” līdzjutēja lomā.
Igors, vaicāts par profesijas izvēli, saka: „Sākumā domāju, ka kļūšu par pavāru, bet kļuvu par policistu. Bet mana profesijas izvēle nebija nejauša. Bērnībā draudzējos ar tādiem, kurus kāds bieži apvainoja un izsmēja. Arī pašu bērnībā ķircināja, piemēram, par vasaras raibumiem. Un tad jau vēlāk radās doma strādāt sabiedrības labā un palīdzēt tiem, kuriem nepieciešams.” Šobrīd Igors ir jau policijas darbinieks ar desmit gadu darba stāžu un atzīst – šajā amatā labprāt strādātu visu savu darba mūžu.
„Piedzīvots daudz kas. Izsaukumi bijuši gan uz zādzībām, slepkavībām, gan ģimenes skandāliem. Runājot par pēdējiem, jāsaka – kādreiz cilvēkus vienkārši nesaprotu. Kādēļ vīrs ar sievu, kuri ikdienā nesadzīvo un strīdas, pieraduši savos skandālos iesaistīt policiju? Dažkārt iesaku, ja ģimenē ir problēmas, vispirms pēc palīdzības jāvēršas pie psihologiem vai ģimenes konsultantiem. Ja arī tā nekas nesanāk, jābūt tik gudriem un jāšķiras. Kāpēc vienam otru būtu jāmoka? Labāk katram iet savu ceļu. Arī pats to esmu pieredzējis. Un domāju, ka šķiršanās nav nekas ekstremāls. Kad izšķīrāmies, ar nu jau šķirto sievu vakarā aizbraucām uz kafejnīcu un nosvinējām savu problēmu veiksmīgu atrisināšanu,” stāsta Igors un atzīst, ka reizēm ir jāpārkāpj pāri savam lepnumam vai iegribām, lai spētu atrisināt nesaskaņas un strīdus.
Jautāts par brīvā laika pavadīšanu, Igors neslēpj, ka kopš bērnu dienām ir kaislīgs makšķernieks, gluži tāpat kā viņa tēvs.
„Ir bijuši dažādi lomi – trīs kilogramus smagas līdakas, divkilogramīgi brekši. Esmu aizrāvies ar foreļu ķeršanu. Bet labprāt copēt dodos arī ziemā. Pat ielūzt ledū ir sanācis. Bet nekas, izpeldi laukā, izgriez no biksēm lieko ūdeni un copē tālāk,” smejot stāsta Igors un skaidro, ka makšķerēšana ir gluži kā slimība.
„Pēc kārtīga loma dažkārt ar trīcošām rokām desmit minūtes var sēdēt un priecāties. Tās emocijas nav aprakstāmas,” bilst kaislīgais makšķernieks un atklāj, ka savu slēpto pavāra talantu liek lietā, kūpinot un cepot paša lomu.
„Pats uz zivīm esmu kā traks. Arī kolēģi gaida, ka kādu zivi aiznesīšu. Un to pagatavošana man arī sagādā prieku. Turklāt lepnums, ja citiem tas garšo,” saka Igors un atklāj, ka zivīm bagāti ezeri ir Taurenes pusē, kas iepazīsti jau no mazām dienām.
Igors stāsta, ka kopš pērnā decembra kļuvis arī par sieviešu basketbola komandas „Cēsis” kaislīgu atbalstītāju.
„Ja netiec uz copi, ko daudz sadarīt? Mājās sēdēt negribas. Tagad itin bieži aizeju uz basketbola spēlēm. Sieviešu spēle basketbolā atšķiras no vīriešu. Un skatītāju un līdzjutēju rindās ir gan skolēni, gan ģimenes ar maziem bērniem un pat pensionāri. Visi jūt līdzi un spēlētājas atbalsta. Šādās spēlēs noteikti uzkrājas pozitīvā enerģija, kas manā darbā ir ļoti nepieciešama,” atzīst Igors un, daloties nākotnes iecerēs, saka: „Vasarā plānoju, ka došos laivu braucienā pa Gauju. Un gribētu dažas dienas vienkārši padzīvot pie kāda ezera.” – Pēdējā grāmata, kuru izlasīji? – (Smejas) Teikšu godīgi, nevienu grāmatu no sākuma līdz beigām vēl izlasījis neesmu. Lasu presi – gan dzeltenu, gan citādu. – Kas tevi visvairāk izbrīna cilvēkos? – Visvairāk mani izbrīna jaunieši līdz 20 gadu vecumam. Viņu attieksme pret dzīvi un apkārtējiem. – Kas ir ekstrēmākais, ko līdz šim esi piedzīvojis? – Nesen apmeklēju ekstrēmās auto vadīšanas kursus. Tie bija tiešām ekstrēmi. – Kāds bijis lielākais pārsteigums, ko nācies piedzīvot? – Pārsteigumi jau gadās dažādi. Arī pašam kādreiz patīk pārsteigt sev tuvos cilvēkus. – Ja nebūtu izdomāta zobu pasta, tad… -… visi no rītiem un vakaros košļātu košļenes. – Kas tevi mēdz izsist no līdzsvara? – To ir grūti izdarīt, ja izdotos, iemesls droši vien būtu kaut kas ļoti personisks. Daudzi teikuši, ka apbrīno manu nervu sistēmu. Esmu pacietīgs un mierīgs.
Komentāri