Latvijas skolēnu darbu konkursā “Sports manā skolā un Latvijā” starp 5.- 9.klašu skolēniem 68 autoru konkurencē par labāko atzīts Raiskuma sanatorijas internātpamatskolas 9. klases audzēknis Juris Balinskis par domrakstu “Mans ceļš uz ratiņbasketbolu…”. 3. vietā
Mārtiņš Jurkāns no Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 9.klases ar darbu “Mans mīļākais sporta veids”, kurā viņš stāstījis par hokeju un florbolu.
Juris Balinskis raksta: „Kāds bija mans ceļš uz ratiņbasketbolu? Ne viegls, bet pārdzīvojumiem bagāts gan. Viss sākās
4.klasē Raiskuma skolā, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Kad pirmo reizi paņēmu rokās bumbu, sāku ar to darboties, nodomāju, ka tas nav man – par grūtu. Viss, vairs te nenākšu. Pagāja nedēļa, un mani kāds vilktin vilka atkal uz zāli, uz ratiņbasketbolu… Skolotāja ļoti prasmīgi skaidroja, ka viss jāsāk ar pamatiem, ka tas nebūs viegli, ka būs vajadzīga pacietība, izturība un milzīgs darbs.
Ilgi mācījos bumbas vadīšanu uz vietas, kustībā. Jutu gandarījumu, ka bumba mani klausa aizvien vairāk. Nākamais solis bija piespēles –
sāpīgs moments vārda vistiešākajā nozīmē. Reizēm bumba “sadraudzējās” ar manu seju, plaukstas dažkārt cieta tā, ka pirkstus nevarēju pakustināt. Treniņš pēc treniņa, un traumu arvien mazāk, bet patika uz basketbolu arvien lielāka. Lai gan ilgu laiku man bija puni un zilumi, tagad atskatoties šķiet, ka tik traki nebija. Uz zāli devos arī viens pats, trenējos patstāvīgi katru brīvo brīdi. Rokas pret ratiem bija cietušas līdz pat asinīm, bumba manus nagus bija saīsinājusi līdz ādai… Neskatoties uz to, man bija mērķis – spēlēt ratiņbasketbola komandā un piedalīties sacensībās. Es gribēju parādīt, ka varu.
Un tad pēc vairākiem mēģinājumiem es iemetu bumbu īstajā grozā, pirmo reizi mūžā! Tās izjūtas
nespēšu aizmirst nekad! Man acīs saskrēja asaras. Skatos – mana skolotāja arī raud. Raudājām abi, prieks bija tik liels. Ilgā cīņa nebija veltīga – es varēju bumbu iemest grozā! Šī apziņa man deva spēku un iedrošināja: “Juri, tu to vari!”
Nu man durvis pavērās uz lielo basketbolu, uz ilgi loloto sapni. Pēc šī svarīgā notikuma es sāku trenēties vēl cītīgāk, vēlāk piedalījos sacensībās. Kad skolā notika Baltijas valstu draudzības forums, pateicoties manai gribai, arī es spēlēju ratiņbasketbola komandā. Tas tiešām bija vareni! Kā man patika! Skolotāja saka, ja man būs neatlaidība un uzņēmība, tad dzīvē
tikšu tālu. Es tam ticu, tas nekas, ka man jāsēž ratiņkrēslā.”
Komentāri