Cēsniece Agnese Kauliņa ir ieguvusi pedagoga diplomu, iemēģinājusi roku skolotājas darbā, vēlāk pievērsusies mūzikas grupas “Ēnas” menedžēšanai. Tagad Agnese gadu mācās imidža dizainu un strādā “Radio Valmiera” par reklāmas menedžeri.
Par sevi 27 gadus vecā jauniete saka: “Man patīk radošās jomas – mūzika, māksla un kultūra. Esmu cilvēks, kuram patīk izzināt daudz un dažādas lietas.”
Vaicāta, par imidžmeikeres profesijas izvēli, Agnese saka: “Tas man likās kaut kas jauns un interesants. Šobrīd droši varu teikt, ka man imidža dizains kļuvis tuvs. Jāsaka gan, ka parasti cilvēki ar vārdu stils saprot ļoti šauru nozari. Imidža dizainers patiesībā ietver daudz ko – psiholoģiju, skaistuma tehnoloģiju, tērpu dizainēšanu, meikapu, frizūras un daudz ko citu. Imidža dizainers ir kaut kas starp PR speciālistu un psihologu . Tas ir cilvēks, kurš veido jaunu tēlu.”
Viņa dalās pārdomās, ka nereti sievietes aiziet pie friziera un saka, ka grib pārmaiņas, bet neiedomājas, ka arī pārmaiņas ietver daudz ko vairāk nekā tikai jaunu matu griezumu.
“Jauns stils nav tikai jauns matu griezums. Ir jāveido jauns stāsts. Jā, pārmaiņas var būt nelielas, bet ar to daudz nekas nemainīsies. Vissvarīgākais ir cilvēka iekšienē, domāšanā. Tāpēc arī mēs daudz mācījāmies psiholoģiju. Ja nestrādāšu ar sevi un nemainīšu savu iekšējo pasauli, jaunais matu griezums manu dzīvi nemainīs. Mēs varam sevi uzprišināt, bet tam jāiet paralēli ar cilvēka iekšējo pasauli,” pārdomās dalās jauniete un turpina: “ Kad pati pirmo reizi tiekos ar klientu, mēs uzreiz nerunājam par jauna apģērba iegādi vai frizūras maiņu. Es iepazīstu šo cilvēku. Un tad jau nereti var sanākt tā, ka jūti – šim cilvēkam nemaz neko sevī nevajag mainīt. Tas ir varbūt tikai kaut kāds klikšķis galvā. Atminos skolā lekciju par plastisko ķirurģiju. Ķirurgs stāstīja, atnāk pie viņa paciente – sieviete, un viņš pie sevis domā, diezin, ko viņa vēlēsies sevī mainīt, jo izskatās patiešām labi. Sieviete sakot, ka viņai viss nav kārtībā ar degunu. Bet viņš, no malas skatoties, to pat nebija pamanījis. Bieži vien dzīvē ir tā, ka tas, ko vēlamies izmainīt, nemaz nav jāizmaina. Tas ir viens klikšķītis galvā. Man šķiet, ka mums no dabas ir dots katram savs skaistums, bet imidža dizainers ir tas, kurš spēj atrast, izcelt un paspilgtināt īstās lietas. Nav jau neglītu cilvēku, drēbju vai kā cita. Viss atkarīgs no tā – ko un kā mēs saliekam kopā. Kādu apģērbu uzvelkam, kādu meikapu uzliekam.”
Agnese gan norāda, ka nav nemaz tik viegli saprast otra cilvēka domāšanu un vēlmes. Viņa neslēpj, ka var būt situācijas, kad “uzprišinātais” cilvēks nemaz nejutīsies savā ādā.
“Tieši tādēļ ir svarīgi sākumā iepazīt šo cilvēku, viņa vēlmes, stilu. Tas ir liels psiholoģisks darbs,” teic imidža dizainere, sakot, ka iegūtās zināšanas palīdz arī viņai pašai ikdienā izskatīties skaistai.
“Taču man visvairāk patīk padarīt skaistus citus. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem. Problēmas man nesagādā arī komplimentu izteikšana citām sievietēm. To daru no sirds. Taču nereti saka, ka sievietēm piemīt tāda nelielā skaudībiņa. Domāju, ka man tādas nav,” smaidot saka Agnese un, par sevi runājot, saka: “Jā, man labi jāizskatās, bet es kā imidža dizainere nevaru būt arī brendu izkārtne. Ir jābūt samērīgumam visā, ko darām un valkājam.”
Runājot par nākotni, Agnese saka – labprāt pamācītos ārzemēs.
“Zinu, ka ar šo man nepietiek. Bet patiesībā esmu cilvēks, kurš nevar nostāvēt uz vietas. Ja ir dzīvē noiets kāds ceļa posms, meklēju ko jaunu. Tāda vienkārši esmu. Arī nākotnei man ir savi plāni, bet tos vēl skaļi nevēlos izpaust. Domāju, ka ir svarīgi dzīves laikā saprast savas stiprās puses. Es to esmu izdarījusi. Turklāt dzīvē ir jāmāk sevi arī slavēt, jo cilvēki to nemāk. Bet, ja pats sev reizi pa reizei uzsit draudzīgi uz pleca un pasaki, ka viss ir baigi labi, tad var iet tālāk,” saka Agnese.
– Par ko bērnībā sapņoji kļūt? – Par TV diktori. Bet spēlējoties ar draudzenēm, iejutos arī sekretāres, skolotājas lomā. – Tavs dzīves moto? – Dzīvē ir jāriskē. Un galvenais – nestāvēt uz vietas. – Kas tevi visbiežāk garlaiko? – Sarunas par neko. Garlaiko cilvēkos arī aprobežotība un šaurība interesēs. – Kas ir mīļākā vieta Cēsīs? – Tas nebūs Cēsīs. Tas ir mana tēva mežs Raunas pagastā. Tā ir man mīļa vieta. – Par ko uzrakstītu grāmatu? – Par sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Bet tā grāmata nebūtu tiražēšanai, bet sev.
Komentāri