Priekuļu vidusskolā jaunais sociālo zinību skolotājs Mareks Dambītis pēc izglītības ir ekonomikas speciālists. Izturējis lielu konkurenci “Iespējamajā misijā”, lai iekļūtu starp jaunajiem skolotājiem.
Mācoties vidē, kur dažādu jomu speciālistus īsā laikā sagatavo darbam pedagoģijā, jaunais vīrietis jutās nokļuvis īstajā vietā. To, kas apgūts “Iespējamajā misijā” vasarā un turpinās iknedēļas mācībās, Mareks tūlīt pat pielieto praksē. Darbs Priekuļu vidusskolā Marekam veicoties un arī sagādājot gandarījumu. Viņš teic – joprojām nevaru noticēt, ka atzīts par piemērotu un pieņemts, lai izmēģinātu spējas pedagoģijā.
“Kad ieguvu bakalaura grādu ekonomikā, universitātē pieteicos nākamās pakāpes studijām ar ekonomikas ievirzi. Nomācījos gandrīz gadu, bet aizgāju, mani tas vairs nesaistīja. Es gribēju atkal būt Valmierā, kur esmu dzimis un audzis. Taču iegūt pieņemamu darbu ar savu izglītību bija grūti,” stāsta jaunais vīrietis, kurš Valmierā dabūjis darbu loģistikā, veidojis kravas, līdztekus meklējot citu darbu. “Ieraudzīju informāciju par vakancēm “Iespējamajā misijā”, kur sagatavo pedagogus. Neticēju, ka mani pieņems, bet aizpildīju anketu ar ļoti daudz jautājumiem. Anketēšana notika tiešsaistē. Gandrīz tiku līdz galam, bija pēdējie trīs jautājumi, kur jāpaskaidro situācijas, bet necentos tikt līdz galam. No misijas zvanīja un aicināja turpināt, pēdējā brīdī arī aizpildīju,” stāsta Mareks, ar kuru tālākā saruna notikusi caur skaipu, bet tad aicināts uz Rīgu ar paša sagatavotu ministundu skolotāja lomā. “Vēl man bija lomu spēle, kurā izspēlējām skolotāju sanāksmi. Man kā skolotājam tajā bija uzdevums atrast skolniecei, kura dzīvo pie vecmammas, jo vecāki strādā Anglijā, atbalstītāju mācību turpināšanai.”
Piesakoties izmēģināt spēkus pedagoģiskajā darbā, Mareks uzsvēris, ka vēlas strādāt Valmieras pusē vai arī tuvējās pilsētās, lai mācītu ekonomiku, ko jaunietis pārzina, bet atbilstošas vakances tajās nav bijušas. “Nebiju gatavs pārcelties tālu prom no savas mīļās mazpilsētas. Tad man zvanīja no misijas un teica, ka atraduši vietu Priekuļos, bet tur būs jāmāca sociālās zinības, mācību priekšmets, kurā ekonomikas tēma pat ir iekļauta. Sapratu, ka tā man būs lieliska iespēja!”
Mareks Dambītis uzsver, ka vēl vasarā, būdams “Iespējamās misijas” kārtēja iesaukuma jauniešu vidū, pat sešu nedēļu mācību laikā līdz galam nav sapratis, kā tas ir – būt skolotājam, mācīt konkrētu priekšmetu. Viņš uzsver, ka nav apjautis, kā būs ik dienu skolā strādāt par pedagogu, kā notiks gatavošanās katras nākamās dienas stundām. Pēc pusgadu ilga darba Priekuļu vidusskolā jaunais skolotājs teic: “Mani uzskati par skolotāja darbu ir mainījušies, jau novērtēju, cik daudz skolotājam jāiegulda, lai novadītu vienu pašu stundu. Mans respekts pret skolotājiem ir cēlies vairākus līmeņus.” Sabiedrības vispārējus priekšstatus, ka skolotājs strādā tikai tad, kad atrodas klases priekšā, Mareks nosauc par pamatīgu kļūdu. “40 minūšu darbs, vadot klasē stundu, ir tikai aisberga redzamā daļa,” tas Marekam tagad skaidri saprotams.
Jaunais skolotājs nespēj vien nopriecāties, ka ticis tieši Priekuļu vidusskolā. “Tā ir Dieva dāvana, kā mani pieņēma! Skolotāji mani vēl nezināja, bet sagaidīja ar puķēm un apsveikumu. Bija tik lieliska sajūta, ka uzreiz esmu pieņemts kolektīvā, varu strādāt, nav jāsāk ar sevis pierādīšanu,” uzsver Mareks, kurš, būdams “Iespējamās misijas” sūtnis Priekuļos, ar organizāciju noslēdzis līgumu uz diviem gadiem. Viņš strādā un divas dienas nedēļā arī apgūst misijas programmu, noskaidrojot, vai skolotāja darbs būs viņa dzīves misija. “Mēs mācāmies un reizē esam praksē, attīstām sevi kā skolotājus.”
Pirms kāda laika Mareks Dambītis strādājis jauniešu nometnes komandā, kurā mācījies kontaktēt ar bērniem un pusaudžiem. “Man tas labi padevās. To atceros, kad gāju līdz galam garajā pieteikšanās procesā misijai. Priekuļos redzu, ka ar pusaudžiem protu pat labāk komunicēt nekā ar pieaugušajiem. Arī ar jauniešiem jau māku izveidot kontaktu,”atzīst jaunais pedagogs. Pagājušajā nedēļā Marekam bijusi sociālo stundu tēma par laika plānošanu. Tajā 6. klasi viņš rosinājis aizdomāties, vai dators ir draugs vai ienaidnieks. “Vecākām klasēm sociālajās zinībās ir vairāk stundu, un tajā jāpaspēj apskatīt daudzas tēmas, kas sakārtotas pa blokiem. Arī tēmas par veselību, sevis attīstību. Es aicināju runāt par emocijām, par to, kā tikt pāri bailēm, dusmām. Runājām arī par ģimeni, par pubertāti, lai arī tā ir tēma, par kuru skolēni īsti nemaz negribēja runāt. Taču skolēniem jāzina, kas ar viņiem notiks.”
Vaicāts, kā jauns, nepieredzējis skolotājs plāno stundas, Mareks Dambītis stāsta par jau iegūto pieredzi: “Ja esmu iedomājies skolēniem iedot vairāk, stunda izrādās par īsu, gribas veselas 60 minūtes, ne 40. Citreiz liekas, ka ar 30 minūtēm pietiktu, lai būtu ne par maz, ne par daudz.” Salīdzinot sevi kādreiz skolas solā un tagad klases priekšā, Mareks to salīdzina ar attālumu no Zemes līdz Mēnesim. “Nekad nedomāju, ka būšu skolotājs. Man taču bija paniskas bailes stāvēt priekšā, piemēram, lai aizstāvētu zinātnisko darbu skolā. Tagad sajūtas ir citādas. Jaušu, ka esmu šeit, skolā, lai dotu citiem kaut ko no savas pieredzes. Vairs neuztraucos, ka esmu priekšā, sevi neuzskatu par skolotāju, tikai uz kuru jāpozicionējas. Esmu mācību procesa vadītājs, un tā ir pavisam cita sajūta.”
Jaunais skolotājs no Valmieras, ik dienu braucot 35 minūtes uz darbu Priekuļos, sākumā ceļā klausījies radio, bet tagad braucot klusumā: “Tad man ir laiks sakopot domas, apzināt mērķus, ko gribu panākt tajā skolas dienā. Atbraucot uz skolu, esmu jau gatavs strādāt.” Lai Priekuļos skolēniem būtu pieejams ne tikai stundās, Mareks mājupceļā dodas vēlā pēcpusdienā.
Komentāri