24 gadus vecā Maija Medne ir uzaugusi Sērmūkšos, beigusi Latvijas Universitātes bioloģijas fakultāti un atgriezusies lauku mājā, lai saimniekotu. Maija atzīst, ka laukos vērtība ir daba, tīrais gaiss un iespēja dzīvot nedaudz rimtākā ikdienas solī nekā pilsētā. Maija arī domā, ka nākotnē laukos viensētās dzīvos daudzi radoši, ar mākslu saistīti inteliģenti cilvēki. Jāpiebilst, ka šajās dienās Sērmūkšu pamatskolas skolēniem tiek rādīta Maijas gatavotā mācību filma par aktuāliem dabas jautājumiem.
Sarunas sākumā Maijai vaicāju, kādēļ viņa izvēlējās studēt bioloģiju: „Šķiet, jau kopš bērnības mani interesējusi daba. Mamma stāstīja, ka es esot sākusi mācīties runāt ar puķu nosaukumiem. Arī visus pamatskolas gadus esmu dzīvojusi viensētā, kur daba apkārt. Skolas laikā piedalījos ar dabu saistītos projektos un aktivitātēs. Arī vēlāk, mācoties Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijā sapratu, ka bioloģija patiesi interesē, taču jau 8. klasē biju izlēmusi, ka studēšu bioloģiju. Iemesls ir gana banāls. Tolaik, lasot žurnālu „Vides Vēstis”, mani aizrāva zaļā domāšana, kas šobrīd varbūt pat šķiet nedaudz radikāla.”
Stāstot par studijas gadiem, Maija teic, ka biologi visi esot nedaudz dīvaini.
“Kad biologi satiekas pirmajā kursā, viņi visi bāžami vienā maisā. Trīs gadu laikā šie studenti sadalās baltajos un zaļajos. Baltie ir tie, kas vēlāk sēž laboratorijās un nodarbojas ar ģenētiku, molekulāro bioloģiju, bioķīmiju, mikrobioloģiju, bet zaļie biologi ir tie trakie, kas iet dabā, pēta kokus, dzīvnieku pēdas, putnus, kukaiņus un daudz ko citu. Es ātri vien sapratu, ka baltā uzsvārča lieta mani neinteresē, un aizgāju pa zaļo taciņu,” teic Maija, atklājot, ka, dzīvojot Rīgā, strādājusi Dabas aizsardzības pārvaldē un Latvijas Dabas Fondā.
Maija vērtē: “Maģiskais vārdiņš “eko” ienācis Latvijā un tiek lipināts klāt visur. Man ir bažas, ka bieži vien šis vārds tiek izmantots kā mārketinga triks, lai īstenotu savtīgas intereses Arī uz Latvijā tik ļoti popularizēto Lielo talku neskatos ar lielu sajūsmu, jo man liktos, ka visu gadu vajadzētu ļoti pārdomāti strādāt, lai mums šādas talkas nebūtu jārīko. Lai cilvēki jau pašos pirmsākumos aizdomātos, ka nevajag to gultas rāmi vai beigto televizoru mest Gaujā, ka sev piederošo zemes gabalu pavasarī nevajadzētu nodedzināt, bet kādā citādā veidā to sakopt. Domāju, ka daudz aktīvāk jāstrādā pie pirmējās audzināšanas, jo uzskatu, ka 80 procenti no zaļajām aktivitātēm ir cīņa ar sekām, nevis cēloņiem. Bet ceru, ka ar jauno paaudzi dabas aizsardzība un zaļā domāšana ieies jau citās sliedēs.”
Kādēļ tik daudz jauniešu un jauno ģimeņu bēg no laukiem, vai laukiem vispār ir nākotne, jautāju Maijai.
“Laukiem ir daudz vairāk priekšrocību nekā pilsētai, īpaši, ja vēl cilvēkam pieder zemes gabals, kur var sevi nodrošināt ar pārtiku, kas mūsdienās nav mazsvarīgi. Laukos ir kvalitatīva vide- tīrs gaiss un ūdens, apkārt daba, kurā var atpūsties un miers. Laukos cilvēki nav tik stresaini kā plisētā. Viņi vairāk dzīvo līdzi dabas ritmiem. Rīgā nodzīvoju piecus gadus, šo gadu laikā nebiju sevi pieķērusi, ka nav pat īsti laika mierīgi padomāt, jo nemitīgi esi tādā kā skrējienā. Rīgā dzīve ir ārkārtīgi dinamiska, un tajā visā nav laika aizdomāties par būtiskām lietām, bet laukos, kā es saku, cilvēkiem ir brīvs ēters padomāt, kaut ko vairāk saprast un iedziļināties. Pati sevi varu iedomāties, dzīvojam laukos. Pilsēta vairs mani saista tikai, lai aizbrauktu uz koncertu, teātra izrādi vai lielveikalu. Turklāt, ja laukos dzīvojot ir auto un internets, tad jebkurā mirklī vari būt saskarē ar pilsētu. Taču jāsaka, ka laukos vajadzības pēc daudz kā sarūk, un varbūt arī tas nav slikti,” domās dalās Maija un turpina: “Uzskatu, ka jauniešiem nebūt nevajadzētu bēgt prom no laukiem. Protams, diezgan utopiski ir domāt, ka Rīgā, izmācoties par teātra kritiķi, psiholoģijas pasniedzēju vai vēl ko citu, būs laukos ko darīt. Pirms iegūt augstāko izglītību, jaunietim vajag padomāt, ko dzīvē pēc tam darīs. Vajadzētu saprast vai vismaz uz mirkli iedomāties, vai nākotni saista ar pilsētu, vai laukiem. Bet varbūt ir arī tā, ka jauniešiem nereti nav ieaudzināts darba tikums un viņi nemaz nevēlas dzīvot un strādāt laukos.” Liene Lote Grizāne
Komentāri