Nākamnedēļ Cēsīs notiks pirmais jauniešu forums. Tajā uzstāsies arī Cēsu jauniešu domes vadītāja Terēze Elpere, kuru šonedēļ aicināju uz nelielu sarunu. Terēze tikko atgriezusies no Libānas, kas viņā raisījis arī pārdomas par dzīvi.
Terēze ir Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 11. klases skolniece. Šogad viņa vada arī pilsētas jauniešu domi un ieceru jaunietei netrūkst. Terēze stāsta, ka vēlētos, lai pilsētas jaunieši kļūtu atvērtāki un atraisītāki. Vēlētos, lai viņi nedomātu, ka Cēsu jauniešu dome ir kādu elitāru skolēnu pulciņš. Meitene gribētu, lai jauniešu domes sēdes apmeklē ikviens, kuram vien ir vēlēšanās ko darīt jauniešu labā pilsētā.
“Pati jauniešu domē darbojos trīs gadus. Esmu piedzīvojusi divu prezidentu maiņu, līdz pati esmu ieņēmusi šo atbildīgo amatu, un tas man rada gandarījumu,” smaidot saka Terēze.
“Gribu uzsvērt, ka jauniešu domē nedarbojas VIP personas. Es patiešām gribētu, lai katru trešdienas pēcpusdienu jauniešu domei piepulcētos arī tādi jaunieši, kuri līdz šim par mums neko nav zinājuši vai uzskatījuši, ka viņi jauniešu domē neiederas. Tā tas nav. Mēs labprāt savā pulciņā uzņemtu ikvienu un citu idejās ieklausāmies ar interesi,” saka Terēze un teic, ka pilsētā jauniešiem iespēju netrūkst, ja vien pašiem ir vēlēšanās darboties.
“Pirmā iespēja ir jauniešu dome, kurā var darīt kaut ko pilsētas un jauniešu labā. Tā ir pieredze, kuru var iegūt un kas noderēs nākotnē, sākot no ideju meklēšanas, dažādu projektu realizēšanas līdz pat darbam komandā un sava paveiktā izvērtēšanu. Kādreiz gan iedomājos, ka ir mūsu skolās atsevišķi pedagogi, kuri uzskata, ka jauniešu domē darām nevajadzīgas lietas. Ka velti izniekojam savu laiku. Es noteikti tā neuzskatu,” saka Terēze.
“Atpūta gan varētu būt klupšanas akmens. Kādreiz pati vakaros nonāku pie secinājuma, ka nav ko darīt. Cik ilgi pa ielām staigāsi? Turklāt pilsētā darbdienu vakaros kafejnīcas aizver ātri. Bet tā arī varbūt ir lieta, kur nepieciešama jauniešu iniciatīva un idejas. Par šo un citām lietām runāsim nākamo trešdien jauniešu forumā, uz kuru aicināts ikviens pilsētas jaunietis,” stāsta Terēze.
Meitene saka, ka ļoti mīl savu pilsētu. Viņa gribētu pēc studijām ārzemēs atgriezties šeit un būt noderīga savām Cēsīm.
“To gan rādīs laiks. Es negribu, lai Cēsis izmirst. Vēlos, lai te ir jaunieši, lai te ir darba vietas un lai pilsētai ir skaista nākotne,” saka jauniete, kura vēlas studēt kaut ko saistītu ar mākslas un komunikāciju nozari.
Terēze stāsta, ka pirms nedēļas atgriezusies no ceļojuma, kura laikā bija Lībānā un Sīrijā. Meitenei redzētais raisījis pārdomas.
“Uzskatu, ka mēs neapzināmies, cik labi dzīvojam. Ir pierasts, ka visi visapkārt čīkst un vaid par grūtu dzīvi, tomēr neapjauš, ka pasaulē ir valstis, kurās dzīve Latvijā šķistu kā paradīzē. Domāju, ka Latvijā esam un varam būt daudz laimīgāki nekā cilvēki daudzās citās pasaules malās. Lībijā redzēju, ka cilvēki ir laimīgi pat tādos apstākļos, kādos mēs sajūtamies šausmīgi nelaimīgi. Viņiem nav ceļu satiksmes noteikumu, bet avārijas tikpat kā nenotiek. Mums Latvijā ir noteikumi, kaudzēm ceļa zīmju, bet kārtības uz ielām un ceļiem nav. Latvijā par daudz ko vārāmies, kas citviet šķiet nieks. Man patiešām pēc redzētā Lībijā ir apjausma, ka dzīvojam vienā no mierīgākajām un zaļākajām valstīm pasaulē. Mums nav jausma ne par kariem, ne politiskiem nemieriem, ne kataklizmām dabā un daudz ko citu. Turklāt viņi mūs apskauž. Arī tur jaunieši vēlas būt ļoti eiropeiski, negrib mācīties arābu valodu, bet gan angļu. Cenšas atdarināt visu eiropeisko. Bet man šķiet, ka viņiem to nemaz nevajag. Droši vien arī mums to nevajag, jo mēs šobrīd latvisko nereti noliekam malā un skatāmies uz Eiropas un pasaules kultūrām un tradīcijām,” domās dalās Terēze un Latviju par laimīgu valsti piesauc, arī pieminot pēdējās nedēļas notikumus Japānā.
Liene Lote Grizāne
Komentāri