Internetā, meklējot kaut ko vairāk par break dance jeb breiku, izlasīju, ka tas nav radies studijās un horeogrāfiskajās skolās, īstie breikeri zina, ka tas radies ilgi, pirms to sāka reklamēt pa televizoru. Breiks sācies Ņujorkas ielās. Sākumā breika dejošanā tika iekļauti dažādi cīņas elementi, vēlāk pievienojās elementi no džeza dejām, plastiskas roku un kāju kustības. Breika dejotāji pamazām radīja labu iespaidu, ātri un vienlaikus izdarot ātras kustības ar plaukstām. Daudzi breika elementi jāatkārto daudzas reizes, jāapgūst ilgstošā un pastāvīgā darbā, izmantojot mērķtiecību un neatlaidību. Šis stils labi audzina raksturu un māca pārvarēt grūtības. Breiks ļoti labi attīsta koordināciju, spēku, lokanību, izturību. Pēc būtības breiks esot dejas, pantomīmas, vingrošanas, akrobātikas un cīņas elementu savienojums. To zina arī trīs Cēsu puiši – Eduards Ruicis, Dainis Dilendorfs un Kaspars Kurcens. Puiši ar breiku aizraujas jau daudzus gadus un saka- vēl ir ko mācīties un ir uz ko tiekties. -Cik sen jūs aizraujaties ar breika dejošanu? Kaspars:- Ar Daini breiku sākām apgūt jau vairāk nekā pirms desmit gadiem. Tolaik interešu centrā bija breika nodarbības, mēs turp aizgājām. Dainis:- Tajā laikā breiks bija populārs. Daudzi gāja un mācījās. Mūsu grupā bija kādi trīsdesmit dejotāji, bet Cēsīs bija vēl viena grupa. Pirmajos gados mums bija arī daudzas uzstāšanās, breiks bija populārs. Kaspars:- Bet gāja laiks, un viss pamazām pajuka. Nebija zāles, kur trenēties. Bija pašiem jāmeklē telpas. Dejotāju grupas pajuka, šķiet, no vecajiem dejotājiem esam palikuši vairs tikai mēs ar Daini. Eduards mums ir jaunpienācējs. Kopā ar mums cītīgi trenējas arī viens puisis no Vecpiebalgas. Tagad paši īrējam zāli, divas reizes nedēļā ejam trenēties. Viss, ko šobrīd darām, ir tikai mūsu pašu iniciatīva.
-Ko jums nozīmē breiks? Eduards:- Pirms breika biju aizrāvies ar tautiskajām un hip-hop dejām. Taču man nepatika, ka tās balstījās uz stingru horeogrāfiju. Kad uzzināju, ka Cēsīs var dejot breiku, mani tas ieinteresēja. Breiks ir lieliska iespēja izpausties, tā dejas pamatā ir improvizācija. Katrs var dejot citādi, aizgūt dažādas kustības, ir sajūta, ka nekas neierobežo. To redzam arī breika sacensībās. Patiesībā, cik daudz breikeru, tik dažādu breiku var redzēt. Dainis:- Mani aizrāva pieredze, ko ieguvu, dejojot breiku. Esmu tajā ar visu sirdi. Breiks noteikti ir manas dzīves sastāvdaļa. Eju pa ielu un jau iztēlojos dažādas jaunas kustības. Kaspars:- Man bija draugs, kurš arī dejoja breiku. Skatījos, kā viņš to dara, un pašam arī tas iepatikās. Turklāt, laikam ejot, saprotu, ka breiku var mācīties daudz un ilgi. Nāk klāt idejas, saprotu, ka var trenēties, lai kustības izdotos daudz labākas. Ja nedēļu nosēžu mājās bez treniņiem, liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Dejojot breiku, var saglabāt fizisko formu, turklāt pat labāk nekā trenažieru zālēs. Jo breikā nav tikai muskuļu audzēšana vien, tā ir lokanība, izturība un viss pārējais. Turklāt breiks ir hip-hop kultūras pamats, lai gan mūsdienās hip-hopā ir maz kas no tā. Mūsdienās hip-hops ir tikai un vienīgi ielu horeogrāfija. Būtībā breiks ir vistīrākā hip-hop deja.
-Jūs stāstāt, ka esat četri dejotāji Cēsīs. Kādēļ nav sekotāju? Kaspars:- Ik pa laikam jau kāds atnāk, saka, ka gribētu dejot breiku. Taču paiet mēnesis, jaunietis saprot, ka viss tik ātri, kā iedomāts, nenotiek, un interese zūd. Jo patiesi – breiks nav viena kustība, kuru var iemācīties un pie tā apstāties. Ir tāds elements, ko mācos jau gadu, taču vēl jūtu, ka līdz galam to neesmu apguvis. Tas nav viegli, un varbūt tas jauniešus nobiedē. Iespējams, jauniešiem mūsdienās vispār mainījušās intereses. Tas jau neattiecas tikai uz breiku, ieguldīt pūles, lai būtu rezultāts, mūsdienās cilvēki grib arvien mazāk un mazāk. -Vai piedalāties arī sacensībās? Dainis:- Jā, un tieši šajās sacensībās redzam savu un citu līmeni. Protams, mēs sevi nevaram salīdzināt ar profiem, kuri dejo piecpadsmit un vairāk gadu. Un ir starpība, vai mēs četri vienkārši paši divreiz nedēļā te, Cēsīs, trenējamies, vai breika dejotāju komandas, kuras trenē profesionāļi, kuri to jau dara kopš astoņdesmitajiem gadiem un treniņiem velta vismaz četras reizes nedēļā pa vairākām stundām. Bet mūs galvenokārt ierobežo tas, ka nemitīgi jādomā, kur būtu zāle, kur dejot un trenēties. Vasarā paši nopērkam linoleju, trenējamies uz ielām, bet to var darīt, ja lietus nelīst. Ne jau visas zāles ir mums nav pa kabatai. Tajā, kurā pašlaik trenējamies, biežāk iekšā netiekam, jo arī citiem tur notiek dažādas nodarbības. Eduards:- Domes pārstāvis gan nesenā “Druvas” rīkotajā diskusijā apsolīja, ka zāles jautājumu varētu atrisināt. Kaspars:- Bet solīts makā nekrīt. Dainis:- Taču atgriežoties pie idejas par mūsu sekotājiem, tos noteikti gribētos. Mēs ar Kasparu varbūt dosimies strādāt uz ārzemēm, Eduards aizies pēc vidusskolas beigšanas studēt uz Rīgu. Šķiet, ar to arī viss Cēsīs tad beigsies. Kaspars:- Mēs noteikti gribētu, lai jaunieši nāk kompānijā, lai kopā varētu mācīties un trenēties. Un ne jau tādēļ, ka mēs tagad par to prasīsim naudu. Nē, tas tikai tādēļ, lai Cēsīs būtu un turpinātos breika kultūra. Eduards:- Domāju, ka ar breiku viss būtu bijis kārtībā, ja Latvijā ar plašu vērienu pirms pāris gadiem nebūtu ienācis hip- hops ar savu horeogrāfiju. Jā, jaunieši pie konkrētas dziesmas iemācās hip-hop deju, bet pie citas vairs to nevar. Mēs ar puišiem kādreiz aizejam uz Fonoklubu un parādām, ko protam. Jā, skatās, apbrīno, bet atkal citiem laikam liekas, ka tas ir ļoti sarežģīti. Kaspars:- Protams, tas ir darbs, bet rezultāts ir foršs. Breiks tiešām trenē uzņēmību. Dainis:- Vasarā esam nolēmuši vairāk dejot pilsētas ielās. Lai mūs pamana, lai saprot, ka breiks var būt ikdiena. Noteikti gribu pateikt, ka breiks – tas nav vecmodīgi. Tas, ka Latvijā uz katra stūra breikeri nav redzami, nenozīmē to, ka tas pasaulē nav populārs. Turklāt breikeri Latvijā ir kā viena liela ģimene. Aizbrauksi uz kādu citu pilsētu, naktsmājas garantētas. -Vai breika dejotājus var pamanīt uz ielas pēc izskata? Dainis:- Tas varētu būt galvas apsējs, sietiņcepure, noteikti būs parastas kedas un vienkāršs džemperis. Taču ne vienmēr breikeru uzreiz var pazīt pēc apģērba. Ģērbšanās stils nav noteicošais.
Liene Lote Grizāne
Komentāri