Kad šogad savā pirmajā prezidentūras dienā Valsts prezidents Andris Bērziņš viesojās Nītaures vidusskolā, viņš kā dāvanu saņēma savu portretu. Tas bija nītaurietes Līnas Ločmeles (20 gadi) zīmējums.
Meitene stāsta, ka jau no pirmajām pamatskolas klasēm mācījusies arī vietējā mākslas skolā, tā pamazām zīmēšanas prasmes attīstījusi. „Zīmēšanā daudz atkarīgs no rokas treniņa. Jo ilgāk zīmē, jo labāk sanāks. Tādēļ jebkuram māksliniekam būtiski ir visu laiku zīmēt un trenēt roku. Lai zīmētu, man nepieciešams arī labs garastāvoklis, citādi nekas nesanāks. Runājot par portretiem, dienā varu uzzīmēt vienu labu portretu, ne vairākus. Jo ielieku portretā visu savu enerģiju,” smaidot saka Līna un, vaicāta par prezidenta portretu, teic: „Paveicās, jo tajā dienā, kad zīmēju prezidenta Andra Bērziņa portretu, man bija labs garastāvoklis. Uzzīmēju divās stundās. Nebija grūti, bet vieglāk ir zīmēt cilvēkus, kuriem ir lielas acis. Bērnus arī viegli zīmēt. Runājot par prezidentu, viņam ap acīm ir daudz smieklu krunciņu. Arī acis ir interesantas. Prezidents Bērziņš dzīvē nav daudz stresojis, jo viņam nebija tās saucamās domāšanas grumbiņas pierē. Bet viņš ir gudrs cilvēks, kurš daudz kam gājis cauri. Un tas ir labi, ka viņš kļuvis par prezidentu.” Līna atklāj, ka portretu zīmēšanā galvenā detaļa ir acis. „Ja tās uzzīmē perfekti, tad portrets izdosies un būs līdzība ar cilvēku, kuru zīmē. Jo deguns, lūpas vai kas cits no sejas nav tik noteicošs portretiskā līdzībā kā acis, kuras saucam arī par dvēseles spoguli,” saka māksliniece un atklāj, ka pašportretu gan nekad nav zīmējusi. Viņai tas pat nekad neesot ienācis prātā. Vaicāta, kurš no zīmētajiem portretiem pašai paticis vislabāk, meitene stāsta, ka nesen ar māsu bijusi Krievijā. Tur braukušas autobusā pa grubuļainu lauku ceļu, un kāda pasažiere, meitenīte, lūgusi viņu uzzīmēt. „Neskatoties uz to, ka visu ceļu autobuss bedrēs lēkāja, tas portrets iznāca ideāls. Pašai tas bija pārsteigums,” saka Līna. Viņa norāda – lai zīmētu, nepieciešama iedvesma, tādēļ neuzskata, ka zīmēšana varētu būt peļņas darbs. „Nekad vairs nevarētu tā, ka man pasūta portretu un pasaka, ka pēc tik un tik dienām jābūt gatavam. Mākslā tā nevar būt. Protams, uzzīmēt var, bet vai tas būs labākais zīmējums, garantēt nevarētu. Man gleznošana un zīmēšana drīzāk varētu būt hobijs, ne naudas pelnīšanas veids. Tāpat, aplūkojot jauno mākslinieku darbus, domāju, ka viņiem nereti pietrūkst pazemības. Māksliniekam ir jāapjauš, kādam spēkam jābūt, lai spētu radīt mākslas darbu. Jāsaprot, ka nekad nevari būt pārliecināts, ka esi paveicis visu labāko, jo vienmēr būs iespēja uzgleznot vēl labāk, detalizētāk vai dvēseliskāk. Jā, jābūt pazemībai un nedrīkst domāt, ka viss sanāk perfekti. Un tad, kad iekšēji ir šī sajūta, tad sanāk arī vislabākie darbi gan mākslā, mūzikā un visur citur. Jābūt ticībai sev un milzīgam spēkam,” saka Līna un, runājot par nākotni, teic, ka vēl meklē savu ceļu dzīvē.
„Man daudz kas ātri apnīk, esmu sevis meklējumos. Gribētu iemēģināt roku pasākumu organizēšanā. Taču skaidri zinu, ka nevarētu strādāt pie kāda algotu darbu. Man nepieciešama brīvība,” sevi vērtē māksliniece no Nītaures un turpina: „Ja runājam par gleznošanu, gribētu iemācīties gleznot tādā stilā, kā renesanses laikā gleznoja augstmaņus, kad glezna izskatās kā fotogrāfija. Uzskatu, lai radītu labu darbu, jābūt pieredzei. Apakšā jābūt stāstam. Lai es būtu laba māksliniece, man vēl trūkst dzīves pieredzes. Kad man būs 40 gadi, pieļauju, man būs savs veikaliņš un daudz gleznu. Taču domāju, ka dzīvē mērķis nevar būt nauda. Jābūt patikšanai uz to, ko dari, turklāt tam jāsanāk par visiem simts procentiem.” Liene Lote Grizāne
Komentāri