Kitija Plūme (24 gadi) jau pusgadu dzīvo Grieķijā, Lefkādas salā. Pagājušajā nedēļā viņa bija atbraukusi uz mājām, lai Raunas pagastā apciemotu tuviniekus un mīļos. Šajā laikā paspējām arī ar Kitiju satikties un parunāties par saulaino Grieķiju, zilo jūru, nesteidzīgo dzīvi un daudz ko citu. Kitija pavasarī ieguva bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās, studiju laikā strādājusi dažādus darbus, bet pēc to pabeigšanas nolēmusi atvilkt elpu un saprast, ko tad īsti tālāk dzīvē vēlas. „Jāteic, ka viss notika, kā paredzēts. Nejauši vai jauši uzzināju par biedrību „Jaunatne par iesaistīšanos”, uzzināju, ka viņi sūta jauniešus brīvprātīgo darbā uz ārzemēm, un tā nu sanāca, ka ieinteresējos par kādu radio projektu Grieķijā. Svarīgi bija doties uz valsti, kur ir vairāk saules, un tā arī
lēmumu pieņēmu,” stāsta Kitija. Jau maija sākumā jauniete devās uz Grieķiju un būs tur līdz nākamā gada martam. Kitija stāsta, ka savā dzīvē paspējusi daudz ceļot, tādēļ zinājusi, ka grūtības iejusties citā valstī viņai nebūs.
„Man ir viegli iejusties citā kultūrā, pieņemt svešzemju tradīcijas, paražas. Man tas patīk. Jau pēc trim pavadītiem mēnešiem Grieķijā jutos kā mājās. Protams, sākumā bija neliels kultūršoks, jo Grieķija ir specifiska valsts ar savu valodu, sadzīvi un daudz ko citu. Grūti bija pierast pie viņu it kā nesteidzīgā dzīves ritma. Kā zināms, grieķiem viss notiek „siga, siga” jeb lēnām, lēnām. Ja sarunā tikšanos konkrētā laikā, tad skaidrs, ka tikšanās kavēsies vismaz par pusstundu. Taču fantastiska ir daba. Dzīve uz salas līdzinās hromatiskajam kino ar zilajām pludmalēm, smiltīm un sauli. Tas ir skaisti un neaprakstāmi, lai gan jāsaka- vasarā bija diezgan karsti, jo dienā karstums brīžiem pat sasniedz 40 grādus un naktīs nav iespējams gulēt, ja nedarbojas kondicionētājs. Tā ir ikdiena,” smaidot stāsta Kitija un atzīst, ka tāpat viņai grūti pierast pie grieķu tradicionālās virtuves, uzkodām un dzērieniem, kā, piemēram, ierastā grieķu alkoholiskā dzēriena ar anīsa garšu -ouzo. Taču nebūt ne grūti meitenei izdevies pierast, ka grieķu vīrieši nebaidās izteikt komplimentus un pievērt uzmanību skaistai meitenei. „Kā viņi man paši teica, esmu viņu desmit skalā desmit. Tas nozīmē, ka uzmanības apliecinājumu man patiesi netrūkt, bet man tas netraucē. Ir jauki, ja cilvēki smaida, izsaka komplimentus un ka vispār ir cita attieksme kā pret sievieti,” teic Kitija un stāsta, ka Grieķijā Lefkādas salā strādā brīvprātīgo radio. Meitenei ikdienā jāintervē cilvēki, jāgatavo intervijas gluži kā jebkurai radio žurnālistei. Tā kā Kitija un citi brīvprātīgie no visas pasaules lielākoties grieķu valodu nezina, tad materiāli tiek veidoti angļu valodā.
„Grieķijā mans darbs ir sešas stundas dienā un papildus ir arī
grieķu valodas mācības, taču saprotu, ka šo valodu labi neapgūšu, jo tā patiesi nav viegla, sākot jau ar ļoti atšķirīgo alfabētu un rakstību. Taču cenšos, cik iespējams un apgūstu visu jauno. Pieļauju, ka arī atgriežoties mājās, es varētu vēlēties strādāt žurnālistikā, lai gan pagaidām par to vēl nedomāju. Pati strādāt sāku no 18 gadu vecuma. Un esmu pieredzi guvusi dažādos uzņēmumos – uzziņu dienestā „1188″, saldumu fabrikā „Laima” un „Rīgas piena kombinātā”, strādājot kā aģente,” stāsta Kitija un vaicāta par savu nākotni, saka: „Man patīk ceļot. Tās ir manas narkotikas, taču esmu arī Latvijas patriote un gribētu mēģināt vispirms savā zemē kaut ko izdarīt. Lai gan nenoliedzami, jauniešiem mūsdienās ir ļoti grūti – iekārtot savu dzīvi, atrast darbu, turklāt tādu, lai varētu izdzīvot – tas nebūt nav viegli. Turklāt man viss būs jāsāk no gala, jo man Latvijā pagaidām nekā no tā nav. Gribētu iet tālāk studēt žurnālistiku, bet tam atkal nepieciešamas finanses. Tagad Latvijā pavadīju nedēļu, apciemojot mīļos, kas man patiesi ir tuvi cilvēki, taču jau pēdējās dienas sajutu, ka gribu atpakaļ uz Grieķiju. Tur jūtos labi. Nav jāuztraucas par maksājumiem, ikdienišķām rūpēm, ar ko šeit saskaros ikdienā. Es tiešām tur pagaidām varu atvilkt elpu, lai saprastu arī to, ko darīšu pēc tam, kad mans projekts beigsies. Tiesa, arī paspēju nedēļas laikā nogurt no pelēcības un pat depresijas, kas valda šeit.” Liene Lote Grizāne
Komentāri