Bijusī cēsniece Krista Kokina jau divus gadus dzīvo Londonā, taču ar meiteni “Druva” iepazinās vēl pirms viņas došanās uz Angliju.
Bija Ziemassvētku laiks, un Krista, toreiz vēl vidusskolniece, pieteicās sagatavot dāvanas bērniem no trūcīgām ģimenēm. Ar milzīgiem maisiem un kastēm, ko bija sarūpējusi Krista un viņas ģimene, devāmies uz Skujenes un Kaives pagastu, lai iepriecinātu bērnus no daudzām ģimenēm. Krista pati bija Ziemassvētku rūķis, tā viņa redzēja, kā laukos dzīvo cilvēki. Maijā Krista ciemojās Cēsīs, atnāca arī uz „Druvas” redakciju. Viņa ieradās ar saldumu somu, kasti ar mīkstajām mantām un lielu somu ar bērnu apģērbu un rotaļlietām. Ar smaidu meitene teica, ka atkal vēlas iepriecināt kādu ģimeni. Krista stāsta, ka jūtas laimīga, un gan viņa, gan viņas vecāki Londonā ir iedzīvojušies. Meitene teic, ka pierast pie dzīves Anglijas galvaspilsētā neesot bijis grūti. Viņai vienmēr patikusi Londona, tas pat bijis kluss bērnības dienu sapnis-dzīvot šajā lielpilsētā. „Varbūt nedaudz grūtāk ir mammai, jo viņai pietrūkst klusuma un mazdārziņa, kur varētu parušināties. Taču noteicošais ir tas, ka mums visiem tur ir darbs. Arī vecāki saprot, ja atgriezīsimies šeit – darbu atrast būs neiespējami. Taču būt Cēsīs ir jauki. Tikai šķiet, ka pilsēta it kā kļuvusi mazāka,” smaidot teic Krista un atklāj, ka Londonā mīt daudz latviešu, arī cēsnieki. „Ir jau diezgan jocīgi, kad, ejot pa ielu, iepērkoties veikalā vai braucot metro, dzirdu Clvēkus runājam latviski. Interesanta bija kāda nejauša iepazīšanās. Braucu autobusā, un sākās saruna ar kādu meitenei, izkāpām vienā pieturā, turpinājām runāties, un es pateicu, ka neesmu vietējā. Meitene jautāja, no kurienes īsti esmu, kad atbildēju, ka no Latvijas, iestājās klusums. Izrādījās, arī viņa ir latviete. Tad gan abas apjukām un nesapratām, kādā valodā turpināt sarunu – angļu vai latviešu,” smaidot stāsta Krista. Viņa teic, ka lielākoties visi latvieši, ar kuriem nācies tur parunāties, atzīst, ka svešumā atrodas darba dēļ. „Daudziem jau izveidotas ģimenes, citi vienkārši ļoti pieraduši pie tās ikdienas un par Latviju kā mājām nedomā,” saka Krista un vaicāta, kā viņai svešumā visvairāk pietrūkst, atbild: „Laikam jau mūsu ēdiena. Lai nu kā, bet Latvijā pat gurķis un tomāts garšo citādi. Anglijā cilvēki daudz izmanto pusfabrikātus un saldētu pārtiku. Pie tā grūti pierast. Pirmā darba vieta man bija tādā kā kafejnīcā, kur svaiga maizīte nozīmēja to, ka paņem sasaldētu bulciņu, sasilda mikroviļņu krāsnī un pasniedz kā svaigu. Jā, pietrūkst mūsu kartupeļu, rupjmaizes, piena produktu un daudz kā cita. Tur pēc ēšanas bieži vien ir ļoti smaga sajūta. Mūsu pārtika noteikti ir daudz labāka un kvalitatīvāka.” Runājot par nākotnes plāniem, Krista stāsta, ka nolēmusi studēt, taču ne Londonā, bet Latvijā. „Izmantoju iespēju studēt tālmācības ceļā. Tas galvenokārt naudas dēļ, jo studijas Anglijā ir ļoti dārgas. Turklāt esmu uzcītīga un zinu, ka spēju Biznesa vadības koledžā studēt tālmācības kursā. Visu mācos pati, pret to izturos ar lielu atbildību. Man studijas nav ķeksīša vai dokumenta dēļ,” stāsta Krista. Runājot par labdarību un viņas vēlmi palīdzēt citiem, Krista teic: „Man patīk palīdzēt. Turklāt, ja to vēl varu, kāpēc gan ne? Nekad neesmu spējusi tā vienkārši izmest lietas laukā. Zinu, ka tās var noderēt vēl kādam citam. Turklāt bērnībā ir bijis visādi. Arī mums ģimenē bija laiks, kad gāja grūti. Es zinu, kā tas ir, ka gribas kādu mantu. Tāpēc man nav žēl un nav grūti tagad iepriecināt kādu citu bērniņu, kurš varbūt jūtas līdzīgi. Manas atvestās mantas atkal aizceļos uz Skujenes pagastu. Ceru, ka bērniņi, kuri saņems kārumus, mīkstās rotaļlietas vai ko citu, būs no sirds priecīgi. Es ceru, ka kādam dāvināšu kaut nelielu prieku.”
Nu jau jauniete atgriezusies Londonā, lai turpinātu strādāt, mācīties un baudīt šīs skaistās valsts ikdienu, bet viņas sagādātās dāvanas sākušas ceļu pie bērniem. Liene Lote Grizāne
Komentāri