Bieži nākas dzirdēt, ka jaunieši nav aktīvi un nelīdzdarbojas pilsētas, novadu vai pagastu dzīvē. “Druva” uz sarunu aicināja piecus gados jaunus cilvēkus, kuri dalījās pārdomās, ko nozīmē būt sabiedriski aktīvam jaunietim un vai tādu ir daudz. Diskusijā piedalījās raunēniete Lauma Damberga, nītaurieši Mārtiņš Šteins un Krišs Ivanovs, Cēsu jauniešu domes pārstāves Laima Zariņa un Kitija Kirilova. -Kas ir lielākais, ko sabiedrības labā esat veikuši? Laima: – Cēsu jauniešu domē darbojos tikai gadu, bet, domāju, lielākais sasniegums un veiksmīgākais mūsu ikgadējais pasākums ir 1. septembra Jauniešu diena. Lauma:– Uzrakstīju projektu, ieguvu finansējumu, un Raunas novadā tika uzstādīti četri brīvdabas trenažieri, kas pieejami ikvienam iedzīvotājam. Mārtiņš: – Manuprāt, jauniešu organizācijas “Nītaureņi” viens no veiksmīgākajiem pasākumiem šovasar bija Taureņu vasara. Taču patiesībā domāju, ka esam izdarījuši daudz un noorganizējuši dažādus pasākumus. Lieliska bija labdarības akcija “Skrien Nītaurē”, kas notika 1.septembrī. Tajā piedalījās ļoti dažāda vecuma cilvēki – gan bērni, kas tikko sāk staigāt, gan 60 gadus veci cilvēki. Taču, domāju, galvenais mūsu organizācijas ieguvums ir tas, ka skolu jaunieši darbojas arī pagasta un novada mērogā. No aktīvajiem skolas audzēkņiem, kas bijām savulaik, esam kļuvuši par jauniešu organizācijas biedriem, darbojamies gana uzņēmīgi joprojām, lai gan daļa jau Rīgā studē. Var teikt, ka mēģinām iekustināt sabiedrību Nītaurē, bet tas ne vienmēr ir viegli. -Cik viegli ir sevi pierādīt un ar kādām problēmām nākas saskarties? Laima:– Ir sarežģīti jauniešus iesaistīt aktivitātēs. Taču prieks, ka interese par Cēsu jauniešu domi palielinājusies, esam kuplā skaitā, ceram rosīgi darboties tālāk. Lauma: -Domāju, pašvaldības ir vērstas uz sadarbību ar jauniešiem. Tā vismaz bija manā novadā un pagastā, taču, kas attiecas uz jauniešu vēlēšanos iesaistīties, tur man gana rūgta pieredze. Vēl nebija trenažieri iebetonēti, kad jaunieši jau bija mēģinājuši noraut norobežojumus, bija izkustinātas metāla konstrukcijas. Likās jocīgi, ka cilvēki nesaprot – nedaudz jāpagaida, lai varētu ar trenažieriem darboties. Vērtēju, laukos jauniešu aktivitāte noteikti ir mazāka kaut vai tāpēc, ka mazāk ir pašu jauno cilvēku.
Mārtiņš: -Domāju, pie vainas arī ir skolas, jo mācību iestādes nereti nav ieinteresētas motivēt skolēnus, atbalstīt pasākumus, kas nav skolas organizēti. Pašlaik sadarbību ar pašvaldību vērtēju kā labu, bet esam jutušies dažādi. Taču vienu gan varu teikt- sabiedriski aktīvu jauniešu trūkst. Skolās nemāca kļūt sabiedriski aktīvam. Un tā ir problēma. Ja tas netiek rosināts jau mācību iestādē, tad nav ko gaidīt, ka, beidzot skolu, jaunieši izrādīs interesi un līdzdarbosies. Ir jāliek skolēniem pašiem uzrakstīt kādu projektu, organizēt kādu pasākumu un darīt citas lietas, kas ļauj viņiem mācīties un gūt pieredzi, kā darboties sabiedrības labumam. Kitija: – Tam noteikti var piekrist, jo trūkst jauniešu, kuri izrādītu iniciatīvu sabiedriskajā dzīvē vai vēlāk būtu pietiekami darbīgi, lai kļūtu par uzņēmējiem. Taču skolas laikā daudzi ir aizņemti ar mācībām vai ārpusklases nodarbībām. -Kā motivēt atgriezties vai darboties savas dzimtās vietas labā tos jauniešus, kuri aiziet studēt uz citām pilsētām? Kitija: -Motivācija jāveido jau bērnībā, vidusskolas vecumā jau to darīt par vēlu. Mārtiņš: -Man gribas ticēt, ja jaunietis ir aktīvs un viņam patiesi interesē tas, kas notiek dzimtajā pagastā vai pilsētā, viņš atgriezīsies. Domāju, ka tad šī saikne nezūd. Taču šādu jauniešu trūkst. Turklāt redzam, ka jaunu cilvēku skaits laukos un pilsētās katastrofāli sarūk. Bet tādēļ atlikušajiem nevajadzētu zaudēt vēlēšanos līdzdarboties vietējās dzīves veidošanā. Tas gan būtu nepareizi. Vēl viena problēma, ka pašvaldība jauniešus īsti neiesaista lēmumu pieņemšanā. Ja, piemēram, tiek iekārtoti rotaļu un atpūtas laukumi, varbūt vispirms var pajautāt bērniem un jauniešiem, kur un ko viņi vēlas. Ja Nītaurē runā, ka būs aktīvās atpūtas laukums, varēja pajautāt jauniešiem, kādu mēs to gribētu. Laima: – Jā, arī pašvaldībai ir jāsadarbojas ar jauniešiem, bet šajā ziņā Cēsu jauniešu dome žēloties nevar. Iespēju robežās tiekam atbalstīti.
-Kā jūs raksturotu mūsdienu jaunatni? Krišs: -Daļa ir vienaldzīgi. Viņiem nerūp ne tas, kas notiek ģimenē, ne skolā, ne savā pagastā vai pilsētā. Laima: – Mūsdienās jaunieši bieži netic sev. Varbūt arī tādēļ viņi ir tik neaktīvi un pasīvi. Mārtiņš: – Drīz pienāks brīdis, kad jaunieši vispār no mājas neies laukā, jo lielai daļai iphone, internets un dators ir vissaistošākie. Kitija: – Jauniešiem būtu jāmaina attieksme un jāmet pie malas kūtrums. Liene Lote Grizāne
Komentāri