Cēsīs, Rīgas ielā, nesen atvērta jauniešu kafejnīca “Poga”. Tajā darbu atradusi smaidīgā un laipnā cēsniece Gita Vahīda (24 gadi). Gita atgriezusies Latvijā pēc pieciem Īrijā nodzīvotiem gadiem, kurp devusies mācību prakses laikā, bet kad pabeigusi skolu, iekārtojusies uz dzīvi Īrijā. “Sākumā man tur patika. Bija citādi cilvēki, vide, arī darba iespējas labākas. Taču gadi gāja, arvien vairāk sāku ilgoties pēc Latvijas. Turklāt jāatzīst, ka visvairāk man pietrūka tieši Cēsis,” saka Gita un bilst, ka arī laika apstākļi, gadiem ejot, arvien nogurdinājuši. “Var teikt, ka Īrijā ir mūžīgais rudens. Pietrūkst siltuma un saules, kas tomēr Latvijā vasarās ir baudāma,” smaidot teic jauniete un norāda, ka jau pēdējā gadā diezgan apzināti gatavojās atgriezties Latvijā. Un nu pēc pirmajiem dzimtenē pavadītajiem mēnešiem viss jau nostājies savās vietās. “Man ir meitiņa Sāra, un sapratu, ka vispirms man jādomā par viņu un to, kā un kur viņai būtu labāk. Tā nu esam te, un jāteic, ka viss patiešām ir labi. Meitiņai dabūsim bērnudārzu, arī darbs mani sameklēja, nevis otrādi. Tā ka viss pamazām nostājas savās vietās,” saka Gita un neslēpj, ka Cēsis gan pēdējos piecos gados kļuvušas tukšākas un mierīgākas. Gita norāda, ka daudzi latvieši aizbraukuši, taču tas ir tikai naudas jautājums. Arī esot Īrijā, viņa sastapusi daudz latviešu.
“Laikam neesmu materiāliste. Man galvenais, lai varu pabarot bērnu un elementāri iztikt. Kad dzīvoju Īrijā, man bija nauda. Varēju atļauties daudz vairāk, taču jāsaka godīgi- nebiju laimīga. Ar katru gadu kļuvu arvien drūmāka un klusāka. Tagad, esot Cēsīs, smaidu. Smaidu par katru sīku lietu un notikumu,” atzīst cēsniece. Viņa gan teic, ka Īrijā sastapa daudzas latviešu ģimenes, kuras tur iedzīvojušās un jūtas labi. Visticamāk, ka šie cilvēki Latvijā nekad neatgriezīsies.
“Nenoliedzami, dzīves kvalitāte tur ir cita, arī līdzcilvēku attieksme pret lietām un notikumiem. Redzu, kā Cēsīs cilvēki sadrūmuši skrien ikdienas darbos. Katram galvā savas rūpes un raizes. Ļoti ceru, ka Latvijā šī skumjā un smagā ekonomiskā situācija mainīsies, ka jaunieši un jaunas ģimenes daudz vieglāk varēs iekārtot savu dzīvi. Jo citādi jau Latvijai nav ne vainas,” norāda Gita. Kad kafejnīcā ienāk apmeklētāji, saruna jāpārtrauc. Gita smaidīga apkalpo klientus un atgriežoties saka: “Man patīk te strādāt. Ikdienā sastopu daudz jauku cilvēku. Turklāt šī ir jauniešu kafejnīca, kas nozīmē, ka klientiem ir spraigas sarunas, smiekli un dzīves vieglums. Man patīk darbs ar cilvēkiem, esmu arī iemācījusies gatavot burgerus un citas ātrās uzkodas,” saka Gita un atklāj, ka kafejnīcas īpašniece ļauj viņai brīvu vaļu, domājot par šīs vietas attīstību.
“Jauniešu kafejnīcai ir jābūt atšķirīgai. Jaunieši var pat nenākt ēst, bet viņi vienkārši grib pasēdēt, parunāties vai pasērfot internetā savos telefonos vai datoros. To arī ļaujam, taču nākotnē esam domājuši, ka tepat uz vietas varēs spēlēt galda spēles. Organizēsim tematiskos vakarus. Cēsīs ēdināšanas iestāžu netrūkst, taču brīva niša bija tieši jauniešiem paredzētai kafejnīcai. Esmu beigusi skolu, kurā apguvu viesmīlības servisu. Man ir savs redzējums, kādai jābūt kafejnīcai, kādai tajā jābūt atmosfērai. Man nepatīk neko darīt pēc grāmatas. Man ir sava iecere, kā šeit jābūt, un saimniece šajā ziņā mani atbalsta,” saka kafejnīcas “Poga” klientu apkalpotāja. Neskatoties uz jaunajiem gadiem, Gitai ir arī savs redzējums uz dzīvi, viņa zina, kā vēlas to iekārtot. Jaunā sieviete bilst, ka pirmajā vietā šobrīd ir meitiņa, brīvais laiks tiek pavadīts kopā ar atvasīti. “Katram dzīvē ir savi mērķi. Ikviens izvēlas savu modeli, izvēlas, kam veltīt savu dzīvi. Kaut esmu jauna un dzīves pieredze nav liela, daudz jau esmu redzējusi un paguvusi izdarīt. Var teikt, ka nu manā dzīvē iestājas jauns posms, noteikti esmu pozitīvi noskaņota visam,” tā Gita. Liene Lote Grizāne
Komentāri