Cēsniece Rūta Barinova (20) nesen atgriezusies no Amerikas, kur pavadījusi gadu. „Piedalījos biedrības “International Exchange center” auklīšu programmā, kas paredz, ka 12 mēnešus dzīvoju viesģimenē. Pieskatīju bērnus 45 stundas nedēļā. Darba dienās no rīta līdz vakaram biju kopā ar bērniņiem, bet vakari un nedēļas nogales bija brīvas.”
Runājot par to, kā izlemts doties apmaiņas programmā uz Ameriku, jauniete teic, ka tas nācis negaidīti. „Vēl joprojām atceros vakaru, kad uzzināju par šo iespēju. Mācījos krievu valodā publisko runu, kad pienāca mamma un prasīja: „Meitiņ, vai negribi uz gadu aizbraukt uz Ameriku, pastrādāt, papelnīt naudu un pamācīties valodu?” Mani pārņēma tāds šoks, ka nesapratu, ko mamma pateikusi, vienīgais, ko dzirdēju, – Amerika. Aizmirsu par publisko runu, domas klīda tikai par un ap dzīvi sapņu zemē Amerikā. Kā izrādījās, mammas deju kolektīva dejotājas meita programmā bija piedalījusies jau gadu, viņai vajadzēja doties mājās, lai pabeigtu mācības universitātē. Ģimene Amerikā meklēja jaunu auklīti. Iepazinos ar programmas noteikumiem, izpildīju formalitātes un iesniedzu dokumentus par savu ģimeni. Sākām sarakstīties ar e-pastiem un iepazīties tuvāk, kā izrādījās, viesu mamma bija Amerikā dzimusi latviete, kura gan pati, gan bērni runā arī latviski. Līdz ar to darbu iegūt bija vieglāk.”
Rūta stāsta, ka brīvajos brīžos labprāt gan iepazinusi tuvāk Ameriku, gan atvēlējusi laiku mācībām. „Kad ierados Amerikā, pirmās četras dienas pavadīju Ņujorkā kopā ar citām Au Pair meitenēm. Tika rīkota orientēšanās nometne, kuras laikā vairāk iepazinām amerikāņu kultūru. Reizi mēnesī braucu satikties ar programmas dalībniecēm, kura dzīvoja turpat netālu. Rīkojām dažādas izklaides. Vasarā varējām vairāk izvērsties, piemēram, piedalījāmies piecu kilometru labdarības skrējienā, citu reizi devāmies kanoe braucienā. Programmā paredzēts, ka jāiegūst seši kredītpunkti kādā no vietējām koledžām. Reizi nedēļā vakarā mācījos. Pirmajā semestrī tā bija angļu valodas klase internacionālajiem studentiem, kurā mācījās jaunieši no visas pasaules. Mācīties bija diezgan viegli. Ja lekcijās visu klausījās un pildīja mājasdarbus, tad viss bija apgūstams. Otrajā semestrī izlēmu izmēģināt spēkus un pieteicos grūtākā klasē, kur biju vienīgā internacionālā studente. Pasniedzējs bija saprotošs, bet piekodināja, ka atlaides man nedos. Gadījās, ka brīžiem nodarbībā nesapratu ne vārda, par ko runā,” par piedzīvoto stāsta jauniete.
„Bija ļoti grūti doties prom no mājām. Bija grūti šķirties no mammas, nevarēju iedomāties, kā tas būs – ikdienā viņu neredzēt. Vienmēr, kad vajadzēja atbalstu, viņa bija man blakus, bet tagad – mūsu starpā okeāns. Nezinu, ko darītu, ja nebūtu izgudrots Skype. Bija grūti pierast pie tā, ka Amerikā nebija kā Latvijā, kur, ja taisot ēst saproti, ka nav nepieciešamās sastāvdaļas, vari aizskriet līdz tuvējam veikalam. Amerikā bija jākāpj mašīnā un jābrauc uz veikalu. Pietrūka latviešu ēdiena, tās pašas rupjmaizes, speķīša un „Kāruma” sieriņa, kā arī tautas deju, jo dejoju jau no bērnības. Arī Dziesmu un Deju svētki gāja secen, žēl,” stāsta Rūta, tomēr braucienu nenožēlo. Viņa atzīst, ka Amerikā pavadītais gads esot licis vairāk pieaugt, jo pirms tam jauniete nekad neesot strādājusi, bet svešumā uzreiz bijušas noteiktas darba stundas un atbildība par bērniem. Viņa gan atzīst, ka Amerikā labprāt atgrieztos vēlreiz un padzīvotu kādu laiciņu, bet pagaidām savu nākotni nevarot iedomāties tikai tur. „Mājas ir un paliek mājas, nekas neaizstās piederības sajūtu, un es piederu Latvijai. Protams, tā ir laba vieta, kuru apskatīt, jo cilvēki tur citādāki – viņu domas, rīcība. Smieklīgi jau skan, bet draugiem stāstīju, kad mēs Latvijā skatāmies amerikāņu filmas, liekas, ka tas ir tikai filmās – dzeltenie skolas autobusi, kas izvadā bērnus uz skolām, skaistās mājas ar perfekti nopļautiem zālieniem, karsējmeitenes, bet Amerikā tā ir realitāte. Pašai liekas, ka tagad nedaudz jānolaižas no mākoņiem un jāieiet Latvijas realitātē.”
Rūta norāda, ka jauniešiem vajadzētu izmantot jebkādu iespēju paceļot, kaut piedalīties šādā programmā, jo tā esot lieliska iespēja pilnveidoties, iegūt neaizmirstamu pieredzi un izbaudīt dzīvi. Jo aizbraucot prom no mājām un visa ierastā, sāc tā pa īstam novērtēt visu, kas bijis un darīts no vecāku puses bērna izaugsmē.
Sarunas beigās jauniete atklāj, ka līdz ar septembri uzsākšot studijas. „Kad braucu uz Ameriku, zināju, ka pavadīšu tur gadu, tāpēc atgriežoties Latvijā studēšu universitātē. Ar mammas palīdzību dokumentu kārtošanā iestājos Latvijas Universitātē, kurā apgūšu angļu valodas skolotāja profesiju. Līdz šim neesmu pārliecināta par savu izvēli, bet ikviens mana vecuma jaunietis, manuprāt, vienmēr šaubās vai pieņēmis pareizo lēmumu,” savos nākotnes plānos dalās drosmīgā jauniete. Kitija Ločmele
Komentāri