Tā saka cēsniece Anna Jurševska (20 gadi), kura pēc vidusskolas beigšanas bija nolēmusi studēt jurisprudenci. Meitenei iepriekš bija šķitis, ka viņas noteiktais, spēcīgais raksturs un citas īpašības piemērotas tieši jurista darbam, taču jau pirmajos studiju mēnešos Anna saprata, ka kļūdījusies.
“Ātri vien sapratu, ka tik nopietnas studijas un iespējamais nākotnes darbs tomēr nebūs domāts man. Neesmu cilvēks, kurš gribētu ikdienā strādāt ar papīriem. Redzēju, cik nopietni ir mani kursabiedri, un sapratu, ka laikam neesmu trāpījusi īstajā vietā,” smaidot saka Anna un teic, ka nebaidījās pieņemt lēmumu un studijas pamest, vēl tikko iesāktas.
“Domāju, lielākajai daļai jauniešu nav viegli izvēlēties nākotnes profesiju. Latvijā ir ļoti daudz augstskolu un citu mācību iestāžu. Turklāt, izvēloties juridisko fakultāti, skaidrs, ka ar bakalaura grādu diezin vai pietiks, līdz ar to jādomā, ka būs jāmācās ne tikai četri, bet, iespējams, seši gadi. No tā visa atkal izriet nākamā – finanšu problēma. Cik daudz jauniešu 18 – 19 gadu vecumā ir spējīgi sev nodrošināt studiju maksu, dzīvošanu Rīgā un citas lietas? Protams, var galvaspilsētā meklēt darbu, un lielākā daļa jauniešu to arī dara,” domās dalās Anna un atklāj, ka viņa izvēlējās citu mācību iestādi un profesiju, kurā jau arī strādā.
“Studijas juridiskajā fakultātē nomainīju pret frizieru skolu. Jāteic, ka tā ir sievišķīga profesija, un man vienmēr licies interesanti, ka, pārveidojot cilvēkam matu griezumu vai krāsu, ir iespējams tik ļoti mainīt izskatu. Tad nu nolēmu mesties šīs profesijas apguvē, jo man vienmēr gribējies, lai darbs būtu arī mans hobijs. Lai nav tā, ka jāiet uz darbu un jāpelna nauda, sevi piespiežot. Tāpat vienmēr esmu zinājusi, ka ne jau karjera man būs pirmajā vietā, bet gan ģimene. Tādēļ, iesākot studijas juridiskajā fakultātē, arī par to daudz domāju. Jurista darbs prasa ļoti daudz laika, un tajā profesijā noteikti nākas ziedot daudz ko, ja gribas sasniegt lielas lietas,” prāto Anna.
Meitene norāda, ka viņai vienmēr paticis komunicēt ar citiem, līdz ar to gribējusi arī strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar cilvēkiem. Tiesa gan, Anna saprot, ka klienti frizētavā mēdz būt dažādi, taču ar katru jāmeklē sapratne.
“Nenoliedzami, esam atšķirīgi, katram mums ir savs raksturs. Tāpat saprotu to, ka vēl tikai esmu savā profesionālajā sākumpunktā. Man vēl daudz jāmācās, jāiegūst pieredze un galvenais – savi klienti,” vērtē jaunā friziere.
Anna norāda, ka ikvienam jaunietim liels izaicinājums ir arī darba atrašana un sevis pierādīšana. “Būt jaunietim nav viegli, jo nekas jau no zila gaisa nenokrīt. Arī darba iespējas ir ierobežotas. Esmu dzimusi cēsniece, man ļoti gribējās strādāt Cēsīs, taču jau pēc pirmajiem mēnešiem saprotu, ka tas ir grūti. Man palaimējās, atradu darbu Cēsīs salonā “Style 26″. Taču, ja frizieris vēl darbu var atrast, tad citu profesiju jauniešiem ir grūtāk. Tieši tādēļ arī jaunieši, beiguši augstskolas Rīgā, lielākoties Cēsīs neatgriežas. Domāju, populārākā darbavieta Cēsīs, kas pieejama jauniešiem – pārdevējs veikalā. Un tad nu ir jautājams, cik daudz jauniešiem šāda iespēja ir saistoša? Tas arī ir iemesls tam, ka jaunieši dodas prom un meklē plašākas iespējas,” saka Anna. Viņa arī pati neslēpj, ka, iespējams, dzīve piespiedīs viņu pamest dzimto pilsētu un pat varbūt meklēt darba iespējas ārzemēs. Taču pagaidām Anna par to vēl nedomā. Viņa gatava Ziemassvētkiem un bilst, ka šie vienmēr bijuši viņas mīļākie svētki.
“Man ļoti patīk, ka Ziemassvētkos kopā pulcējas ģimene. Tas ir ļoti mīļi. Adventes laikā vienmēr pārdomāju aizvadītā gada notikumus un prātoju, ko vēlētos no nākamā. Es gan sev neizvirzu konkrētus uzdevumus un neapsolu, ka simtprocentīgi izdarīšu kādu lietu, taču aizdomājos gan, ko gribētos paveikt vai sasniegt,” tā Anna Jurševska. Liene Lote Grizāne
Komentāri