Vairāki Cēsu jaunieši, apvienojot spēkus, uzfilmējuši dokumentālo filmu “Latvieši starp divām frontēm”, uzklausot septiņus vidzemniekus, kas piedzīvojuši Otro pasaules karu. Viena no šīs komandas ir cēsniece Sanda Salmiņa (27 gadi), kura ikdienā strādā Cēsu muzejā par muzeja pedagogu.
Sanda atzīst, ka vienmēr bijis interesanti klausīties cilvēkos, kuri paši piedzīvojuši kādu vēsturisku notikumu. Tāpat vienmēr ar patiesu cieņu klausījusies cilvēkos, kuri piedzīvojuši Otro pasaules karu.
“Kad cilvēks pastāsta kādu notikumu, ko pats piedzīvojis, vienmēr stāsts ir patiesāks un daudz emocionālāks nekā vēstures traktāti. Tas vairs nav tas, ko varam izlasīt vēstures grāmatās. Mūsu filmā runā cilvēki, kuri Otrā pasaules kara laikā bija jaunieši, viņi stāsta, kā šo laiku izdzīvoja. Tas lika mums pašiem aizdomāties, cik ļoti jaunieši tajā laikā atšķīrās no mūsdienu jaunās paaudzes. Kādas vērtības bija viņiem un ko ar vērtībām saprotam šodien,” saka Sanda, atklājot, ka filmā runā cilvēki, kuri toreiz bija jaunieši un bērni.
“Uzklausītie un apkopotie stāsti ir dažādi. Ir mums, piemēram, cēsnieces, skolotājas Mirdzas Lībietes stāsts, kura kā skolniece piedzīvoja kara laiku. Žēl tikai, ka mūsu 16 minūšu garajā filmā varējām ielikt vien nelielu daļu no uzfilmētā un uzklausītā,” norāda viena no filmas veidotājām. Sanda arī bilst, ka cilvēkos, kurus nācās uzklausīt šīs filmas sakarā, bija jūtams patiess spēks un patriotisms, kā mūsdienās daudziem jauniešiem pietrūkst.
“Šie cilvēki, kuri paši piedzīvojuši kara laiku, patiesi ir daudz patriotiskāki. Viņi ir par Latviju un latviešiem. Tāpat var spilgti redzēt, ka tā laika audzināšana bija citāda. Šie kungi ir galanti, un ne velti. Tajā laikā skolā esot bijusi stunda, kurā pat mācīts tas, kā jāsēž pie galda, kā jātērzē un jāuzvedas. Bija jāprot dejot un labi sarunāties. Var teikt, ka tolaik skolās audzināja patiešām kulturālus cilvēkus, ja tā var teikt. Tika ieaudzināta kultūras apziņa, tas, ka esi latvietis, un to nespēja aizslaucīt ne kara gaitas, ne padomju laiki. Un tas ir apbrīnojamākais, jo mūsdienās aug pavisam citādi jaunieši. Katram ir sava izpratne pat kulturālu uzvešanos vai dzīves vērtībām,” domās dalās Sanda un turpina: “Filmēšanas laikā daudz domāju, vai mūsdienu jaunatne būtu kam tādam gatava un vai mēs būtu spējīgi izciest to, ko piedzīvoja šie cilvēki. Manuprāt, mūsu paaudzei pietrūkst patstāvības un dzīves rūdījuma. Tolaik jau mazus bērnus sūtīja ganos, bērni rūdīja raksturu, iemācījās strādāt un novērtēt darbu. Mūsdienās daudzās ģimenēs bērni aug kā siltumnīcā – bez pienākumiem, bez atbildības un daudz kā cita. Tā ir lielākā atšķirība. Domāju, daudzi jaunieši mūsdienās neapzinās, ka tikai ar smagu darbu dzīvē kaut ko var sasniegt, nesaprot, ka paši esam atbildīgi par savu rīcību un arī to, ko dzīvē sasniedzam. Mūsdienās jaunieši ir citādi – dažā ziņā daudz patstāvīgāki, izdomā, grib vai negrib kaut ko darīt. Tajā laikā nepastāvēja jēdziens “gribēt”. Vienkārši vajadzēja darīt un bija jādara.”
Sanda tic, ka tā laika cilvēki vairāk novērtē ģimenes nozīmi. Viņi zina, ka pēc piedzīvotām briesmām ģimene ir patiesā drošības saliņa. Tāpat Sandai prātā ir kāda intervētā kunga vārdi, ka tajā laikā viņi izdzīvoja elli, bet tagad var dzīvot paradīzē. Sanda gan jautā, vai mūsdienās mēs paši apzināmies to, ka dzīvojam paradīzē.
Sanda ir vēsturniece, un vēsture viņai interesējusi jau skolas laikā. Vistuvākā viņai ir sociālā vēsture – kā cilvēki konkrētā laika posmā dzīvojuši, ko domājuši un kādas problēmas risinājuši..
“Tādēļ arī filmas veidošanai piekritu labprāt. Domāju, šis ir veids, kā arī jauniešiem stāstīt un mācīt par vēsturi. Tas ir iespēja atdzīvināt un interesanti pasniegt vēstures grāmatu. To arī redzēju mūsu filmas atklāšanas svētkos pirms pāris nedēļām. Skatītājos bija uzaicināti arī Cēsu 2. pamatskolas 9. klases audzēkņi. Skolēni patiesi ar interesi skatījās filmu un pēc tās uzdeva jautājumus filmas varoņiem. Pusaudži teica, ka uzzinājuši daudz jauna, arī to, kāda tajā laikā bija mūsu pašu pilsēta – Cēsis,” saka cēsniece un filmas līdzautore. Sanda stāsta, ka filma un filmā neparādītie materiāli tiks ievietoti arī speciāli izveidotā blogā internetā.
“To izdarīsim jau tuvākajā laikā, tā būs iespēja ikvienam interesentam iepazīties ar mūsu filmu,” saka Sanda un informē, ka filma tapusi par Eiropas Savienības programmas “Jaunatne darbībā” projekta “Gribam zināt” finansējumu. Liene Lote Grizāne
Komentāri