Cēsniece Līga Freivalde (23 gadi) nesen atgriezusies no Nīderlandes, kur strādājusi par dzīvnieku pieskatītāju jeb suņu aukli. Viņa dzīvojusi pie kādas holandietes, jaunietes darbs bijis parūpēties par saimnieces četrkājainajiem šķirnes mīluļiem – pabarot, vest pastaigās.
Līga stāsta, ka jau pirmajā reizē, braucot uz Holandi, zinājusi, kas viņai būs jādara.
“Pirmo reizi uz Holandi aizbraucu pirms četriem gadiem un par suņu aukli nostrādāju pusotru mēnesi. Pajumti un ēdienu man nodrošināja ģimene, kurā strādāju, un vēl saņēmu simbolisku algu. Tolaik saimniecei bija četri suņi, par kuriem rūpējos,” stāsta Līga, bilstot, ka ar nelieliem pārtraukumiem Nīderlandē pie šīs darba devējas strādājusi vēl divas reizes, pavisam pavadot tur darbā apmēram pusotru gadu.
„Pieļauju, ka arī Latvijā ļoti labi situētās ģimenēs darbā tiek pieņemti suņu pieskatītāji, lai gan par to dzirdējusi neesmu. Taču Holandē un citās Eiropas valstīs tas ir normāls darba piedāvājums, par ko maksā algu,” saka Līga. Viņa stāsta, ka šis darbs pierādījis – dažkārt sadraudzēties ar dzīvniekiem ir vieglāk nekā ar cilvēkiem.
“Šie suņi bija labi audzināti, dresēti un mani pieņēma ātri. Biju iemācījusies standarta komandas holandiešu valodā, un dzīvnieki mani klausīja uz vārda,” teic cēsniece, kura Nīderlandē dzīvojusi laukos netālu no Roterdamas. Līga teic, ka, strādājot Holandē, paspējusi krustu šķērsu izceļot arī pa valsti un baudījusi gan fantastisko tulpju ziedēšanas laiku, gan neaizmirstamo Amsterdamas nakts dzīvi. 2014.gadu Līga sagaidījusi Amsterdamā, baudot nakts dzīvi un jautrību, kas tur valda.
“Man Holande patīk, holandieši ir ļoti laipni, draudzīgi un atsaucīgi. Reiz iebraucu grāvī netālu no mājas, kurā dzīvoju. Veca kundzīte, kas brauca garām ar velosipēdu, piestāja un piedāvāja palīdzību. Viņa ar divriteni aizbrauca līdz tuvējai fermai, sarunāja traktoru, kas manu auto izvilka no grāvja. Interesanti, ka laukos visi, arī sveši cilvēki, viens otru sveicina, pasmaida un ir gatavi aprunāties,” stāsta cēsniece, bilstot, ka ar vietējiem jauniešiem gan neiepazinās. Tas tādēļ, ka nomaļākās lauku vietās jauniešu ir maz. Tāpat kā Latvijā, arī Nīderlandē jauni dodas uz pilsētām, kur studē vai strādā.
Atceroties savu darba devēju, 60 gadus veco kundzīti, Līga bilst, ka, iespējams, vēl kādreiz pieskatīs viņas suņus. Turklāt ne jau vairs Nīderlandē, bet, pavisam iespējams, Āfrikā.
“Mums ar saimnieci izveidojušās ļoti labas attiecības. Ja viņai vajadzēs manu palīdzību, dos man ziņu. Viņai ir īpašums arī Āfrikā, kurp viņa ik gadu dodas vairākas reizes. Pēdējā tikšanās reizē viņa sacīja, ka vēlas tur padzīvot ilgāku laiku. Teica, ka aicinās mani līdzi – gan pieskatīt suņus, gan iekārtoties dzīvošanai. Tas, protams, būtu ļoti interesanti,” smaidot saka Līga un atklāj, ka viņas saimniece ir viesojusies arī Latvijā, taču viņai pie mums esot auksti. „Viņa ir siltummīle,” bilst cēsniece.
Vērtējot atšķirīgo holandiešu un latviešu ikdienā, Līga teic, ka viskrasākās atšķirības saskatāmas, salīdzinot gados vecus cilvēkus. “Ja Latvijā nereti pensionāri vairāk uzturas mājās, saka, ka vairs neko negrib, tad Holandē gados vecie cilvēki ir ļoti aktīvi un rosīgi. Viņi pārvietojas ar velosipēdiem, daudz vairāk dodas pastaigās, apmeklē dažādus pasākumus un liekas ar dzīvi daudz vairāk apmierināti. Nenoliedzami, arī materiālais nodrošinājums ir daudz labāks, ” vērtē Līga.
Līga stāsta, ka patlaban ir savas dzīves meklējumos Latvijā. Meitene ieguvusi bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs Āzijas studijās, taču ar šo specialitāti nākotni nesaista.
“Pašreiz nedaru neko, dzīvojos pa Cēsīm un baudu dzīvi, taču pamazām sāku domāt, ka jāiekārtojas darbā, kas nemaz nav viegli, īpaši jau šeit, mazpilsētā. Esmu vienmēr gribējusi izmācīties par jogas pasniedzēju, varbūt to tuvākajā laikā apgūšu. Gan jau dzīve rādīs, kas jādara,” saka jauniete. Liene Lote Grizāne
Komentāri