Zaļais biologs ar fakultatīva komponista piesitienu, tā par sevi saka Emīls Rusovs (22 gadi), kuram vienlīdz stipri tīk kā bioloģija, tā mūzika. Līdztekus šīm dzīves kaislībām Emīls rod laiku arī citām interesēm – laika vērošanai un dzimtas izpētei.
Daudzi jaunajā puisī saredz topošo komponistu, taču viņš izvēlējies studēt bioloģiju. Emīls teic, ka mūzika ir viņa kaislība, taču, beidzot mācības Jaunpiebalgas vidusskolā, viņam nav šķitis, ka tā dzīvē sniegs stabilitāti. “Izvēloties studiju virzienu, māca bailes, vai esmu gatavs Mūzikas akadēmijai. Nedrošība lika meklēt citus variantus. Apsvēru studijas ķīmijā, ģeogrāfijā, bioloģijā un vides zinībās. Izvēlējos nozari, kas mani saistījusi visilgāk. Dabas izpēte un saudzēšana man bijusi svarīga no bērnības. Turklāt, manuprāt, arī daba ir sava veida māksla,” pirms trim gadiem pieņemto izvēli Latvijas Universitātē studēt bioloģiju, pamato Emīls un teic, ka dziedāšanu un instrumentspēli tomēr nav atstājis novārtā. Savulaik ar izcilību absolvējis Jaunpiebalgas Mūzikas skolu, viņš joprojām meistarīgi spēlē klavieres, ērģeles, pūš trompeti, komponē un aranžē pats savu mūziku, kā arī dzied vienā no izcilākajiem koriem Latvijā – Inta Teterovska vadītajā jauniešu korī “Balsis”.
Patlaban kopā ar kori Emīls ir devies divu nedēļu braucienā uz Briseli Beļģijā un uz Orebro Zviedrijā, kur koncertēs, pārstāvot un prezentējot Latviju. Emīls stāsta, ka viņam koris “Balsis” ir kas vairāk par kordziedāšanu, tā ir nozīmīga dzīves daļa, kurai viņš sevi velta ar pilnu atdevi.
Emīla Rusova vārds izskanējis arī Latvijas koru sacensībās “Latvija dzied”, viņš veidoja apdari tautas dziesmai “Labvakari, rudzu lauks”, kuru sacensībās dziedāja viņa pārstāvētais koris “Balsis”. “Man tas bija necerēts prieks, ka žūrija – Māris Sirmais, Jānis Šipkēvičs un Rēzija Kalniņa – atzinīgi izteicās par manu apdari. Māris Sirmais pat bilda, ka es viņu esmu pārsteidzis, jo iepriekš viņš manu uzvārdu komponistu sarakstā nekur neesot manījis. Darbs, viņaprāt, bijis izcils. Turklāt nupat šo dziesmu “Balsis” iekļāva arī kora gada dziesmu repertuārā,” gandarīts stāsta talantīgais jaunietis. Emīls norāda, ka ik pa laikam ļaujoties iedvesmai un radot kādu savu muzikālo kompozīciju. Savukārt ar ērģeļu spēli viņš priecē iedzīvotājus, kuri Jaunpiebalgas luterāņu baznīcā apmeklē svētdienas dievkalpojumus.
Taujāts, kas patlaban satrauc topošo biologu, Emīls “Druvai” atklāj: “Latvija sevi sludina kā zaļu, neskartu un vienreizēju valsti. Atsevišķās lietās tas tā arī ir, taču jāsaprot, ka dabas skaistumu jāspēj arī sargāt un uzturēt. Neapdomīga rīcība var iznīcināt to, ko dabas un cilvēka mijiedarbība ir veidojusi gadu simtus. Piemēru ir daudz, viens no tiem – pļavas. Atrast skaistu pļavu, kur saplūkt jāņuzāles, kļūst arvien grūtāk. To vietā ir ar krūmiem aizaugušas, kūlas pilnas pļavas vai plaši monokultūru lauki.”
Emīls Rusovs pievēršas arī laikapstākļu vērojumiem un dzimtas sakņu izpētei. Viņš stāsta: “Mani saista meteoroloģija, jo šķiet interesanti palūkoties, kā mainās laikapstākļi, vai tie atkārtojas. Turklāt nekad nav garlaicīgi vērot debesis. Ja tās neaizklāj bieza migla, debesjumā nepārtraukti kaut kas notiek. Savukārt ziņkāre par cilvēkiem, kuri bijuši mani senči, nesen mudināja pievērsties ģenealoģijai. Pētot savas dzimtas vēsturi, esmu guvis pārliecību, ka ir svarīgi apzināties un atcerēties savus senčus, kuri devuši savu artavu dzimtas veidošanā.”
Līdz šim gūtās ziņas Emīlam ļāvušas atklāt, ka viņa dzimta ir cieši saistīta ar Jaunpiebalgu. Jaunietis atklāj – Jaunpiebalgā Rusovu dzimta ir pazīstama. Uzvārds ļauj izzināt, kā no paaudzes paaudzē nodota muzikalitāte. “Pirmās brīvvalsts laikā Jaunpiebalgā bijis kas līdzīgs kapellai, tajā muzicējis mans vecvecvectēvs Fridrihs Rusovs. Viņš tolaik bijis ievērojams vijoļu un cītaru meistars. Kopā ar viņu muzicēja arī viņa divi dēli. Drošu ziņu par to, vai arī trešais dēls Jānis Rusovs, mans vecvectēvs, iesaistījās muzicēšanā, man nav. Taču zināms, ka pēckara gados, pretojoties padomju varas nežēlastībai, Jaunpiebalgas pusē mans vecvectēvs ar brāļiem bijuši aktīvi nacionālie partizāni. Vēl tagad cilvēki, izdzirdot manu uzvārdu, jautā, vai neesmu rada šiem partizāniem,” ar aizrautību par atklājumiem pastāsta E.Rusovs. Anda Dzenža
Komentāri