Arvien biežāk jaunieši izvēlas kļūt par donoriem, domājot par to, ka tas ir labs žests kāda cita veselībai un pat dzīvībai.
“Druva” aptaujāja vairākus jaunus cilvēkus, kuri pastāstīja, kādēļ viņi ziedo asinis.
Nītaurietis un jauniešu organizācijas “Nītaureņi” vadītājs Mārtiņš Šteins norāda, ka viņš ziedo asinis un uzskata to par vienu no cēlākajām lietām, ko cilvēks var darīt.
“Turklāt ne tikai pats esmu bijis donors, bet vēlos, lai manam piemēram seko citi jaunieši, un gribu rosināt pat visus pagasta ļaudis. Tā, piemēram, šogad pēc vairāku gadu klusuma “Nītaureņi” kopā ar Nītaures kultūras namu nolēma aicināt Valsts asinsdonoru centru uz Donoru dienu Nītaurē, kas arī laipni atsaucās, un prieks par visiem cilvēkiem, kuri atnāca,” stāsta M. Šteins un bilst, ka asins nodošana raisa pozitīvas izjūtas. “Tu esi palīdzējis kādam grūtā, varbūt pat izšķirošā brīdī,” saka M. Šteins.
Donoru dienās regulāri piedalās arī cēsnieks Kristaps Zālītis, kurš norāda, ka to sācis darīt jau tad, kad vēl mācījies skolā. Toreiz gan ne tik daudz interesējis cēlais mērķis, cik brīvdiena, ko dod donoriem, un, kā jaunietis saka, uzsauktās pusdienas.
“Un skolas laikā jau ir tā, ja pavelkas viens, tad pavelkas arī pārējie. Tā mēs teju visa klase piedalījāmies Donoru dienās, lai tikai dabūtu pēc tam atbrīvojumu no mācību stundām. Tagad, protams, prāta ir vairāk un arī apziņa cita. Ja ir laiks un ja sanāk, piedalos Donoru dienās. Saprotu, ka tas patiešām nepieciešams slimiem cilvēkiem. Gadījusies arī situācija, ka nācies nodot asinis drauga ārstēšanas vajadzībām, tā kā uz šo pasākumu tagad raugos pavisam citādi,” norāda K. Zālītis.
Draudzenes Sabīne Vanaga un Laura Logina norāda, ka novērtē cilvēku vēlmi nodot asinis un palīdzēt citiem, bet pašām gan neesot lielas pieredzes šajā lietā.
L.Logina saka: “Es nekad neesmu bijusi donore un asinis esmu nodevusi vien tad, kad tas bijis nepieciešams pašas veselības pārbaudei un vajadzībām. Atzīšos, man ir bail no ārstiem, adatām, asinīm un visa pārējā, kas saistīts ar medicīnu. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ neesmu nekad bijusi donore, un pieļauju, ka nekad nebūšu. Kaut gan tā arī droši vien nevar teikt, jo dzīvē var sanākt visādi. Ja būtu jāpalīdz tuviem, mīļiem cilvēkiem, nedomājot darītu visu.”
Savukārt Sabīne teic, ka par asins donori pirmo reizi kļuvusi 18 gadu vecumā. Vienu reizi asinis ir nodevusi, taču vēlākos gados meitenei bijušas problēmas ar nepietiekamo svaru un viņai vairs nav ļauts piedalīties Donoru dienās.
“Domāju, ka jaunieši par donoriem galvenokārt kļūst tādēļ, ka vēlas palīdzēt. Tas nav ne naudas jautājums, ne kas cits. Ir labi, ka jauniešu vidū ir šādi cilvēki, un ir prieks, ja par Donoru dienu iniciatoriem kļūst jauniešu organizācijas, biedrības,” saka Sabīne.
Par asins donori nekad nav izdevies būt arī priekulietei Mārai Zvirbulei, kura atzīst, ka iemesli bijuši dažādi.
“Pirmajā reizē tas bija vidusskolas laikā, kad varēja doties nodot asinis, bet mani nepaņēma, jo tikko biju izdūrusi ausīs auskarus. Citreiz atkal izbrāķētas manas mazās vēnas, tā kā par donori patiešām nekad neesmu kļuvusi. Kādreiz gan esmu aizdomājusies par to, ja ļoti vajadzētu asinis, gan viņi pacenstos un tās paņemtu,” saka Māra, kura uzsver, ka jauniešiem noteikti nevajag baidīties kļūt par donoriem.
“Tas ir labs žests, tā ir palīdzības sniegšana citam, turklāt mūsu organismam jau tas neko sliktu nenodara. Asinis atjaunojas,” vērtē priekuliete. Viņa norāda, ka vienmēr daudz lielāka atsaucība ir tad, ja asinis tiek vāktas kādam konkrētam cilvēkam. Arī viņas draugu vidū ir daudz donoru. Liene Lote Grizāne
Komentāri