Straupietei Kitijai Dzērvei šis ir pārmaiņu un jauna sākuma laiks. Patlaban viņa pārņem mammas izveidoto uzņēmumu. “Tas vienmēr bijis ģimenes uzņēmums, bet abas ar māsu savu nākotni ar to nesaistījām,” saka Kitija. Dzīve izdarīja korekcijas, mamma aizgāja mūžībā, Kitija stājusies mammas vietā, lai ne tikai Straupē, arī daudziem Latvijā svētkos un ikdienā būtu “Aijas kūkas”.
Kitija beigusi Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju, Kultūras koledžā absolvējusi laikmetīgās dejas programmu, studējusi par bērnudārza audzinātāju. “Strādāju Rīgā par audzinātāju bērnudārzā, bet sapratu, ka šis darbs pie sirds neiet. Toties darbs kafejnīcā patika. Man vienmēr paticis gatavot ēst, neuzspiesti saimniekot virtuvē,” pastāsta Kitija. Tā iegadījās, ka mēnesi Kitijai bija jāuzņemas “Aijas kūku” vadība. “Tā arī paliku,” nosaka jauniete un piebilst, ka patlaban daudz laika jāvelta dokumentu sakārtošanai. Vispirms jālikvidē mammas uzņēmums, jo viņai bija individuālā komersanta statuss, tad jādibina jauns. ”Vēl domāju, kādu uzņēmējdarbības veidu izvēlēties. Bet “Aijas kūkas” paliks. Ir diezgan viegli, jo tikai jāturpina. Tā ir arī atbildība, jo turpināšu to, ko darīja mamma. Priecājos, ka pus gadu biju viņai blakus, varēju paprasīt, ko, kā darīt. Ir, protams, daudz kas, ko nezinu. Vai šī kūka tā garšoja kādreiz – to prasīšu mammas draudzenēm,” domās dalās Kitija un atzīst, ja uzņēmējdarbība būtu jāsāk no nulles, diezin vai uzdrošinātos. “Aijas kūkas” Kitijas mamma veidoja 23 gadus, Kitijai ir 24. “Te esmu izaugusi, apzināti, neapzināti esmu dzīvojusi līdzi visam, kas notiek, zinu, kāpēc kaut kas ir tieši tā,” saka Kitija.
Kitija aktīvi iesaistījusies Straupes jauniešu biedrībā. Jaunieši gatavojas novada Ziemas olimpiādei, kas notiks Straupē. “Kaut būtu ziemas laiks. Domājam, lai būtu, ko darīt dažādām paaudzēm,” bilst straupiete un uzsver: “Dzīvojot Rīgā, vienmēr esmu lepojusies, ka esmu no Straupes.”
Straupē, salīdzinot ar citiem pagastiem, ir daudz jauniešu. Kitija domā, tas tāpēc, ka straupiešiem patīk vieta, kur viņi dzimuši, tā piesaista. Daudzi vienaudži uzņēmušies turpināt vecāku iesākto. “Lai es likvidētu mammas veidoto uzņēmumu un ietu uz Rīgu, tur katru dienu strādātu astoņas stundas? Šaubos, vai spētu uzturēt māju Straupē. Visi ir atraduši darbu vai nu tepat, vai Valmierā, Siguldā, Rīgā un dzīvo Straupē, kur ir mūsu mājas,” domas izsaka Kitija un atgādina, ka no Straupes nav grūti aizbraukt uz teātru izrādēm, koncertiem, dažādiem pasākumiem, vajag tikai gribēt, jo Rīga, Cēsis, Valmiera nemaz nav tālu.
Kitija atceras, kā pirms gadiem Straupes lauku labumu tirdziņā tirgojusi ūdens kliņģerus un pīrādziņus. Kopš tā laika tirdziņš kļuvis pazīstams visā Latvijā. “Man patīk tirdziņa gaisotne. Sabrauc no malu malām, var pagaršot, ko citi atved. Straupes tirdziņš ir gastronomijas Meka, tajā ir tik daudz Straupes garšas,” bilst straupiete.
Kitijai no bērnības paticis dejot, domājusi, ka varētu vadīt kādu tautisko deju kolektīvu. “To jau varēšu arī darīt,” viņa saka. Kitija dejo pagasta jauniešu deju kolektīvā
“Idumeja”. Kolektīvs ir domubiedru grupa, jaunieši kopā arī sporto, atpūšas.
“Gribas dzīvot tā, lai tas, ko daru, neapnīk. Lai ir laiks arī kam citam, kas patīk. Ja kādreiz bija lietas, par kurām zināju, ja es neizdarīšu, gan jau kāds izdarīs, tagad jādara pašai. No rīta agri jāceļas, lai rūgšanai iejauktu mīklu. Negribas, jādara. Ziema nu jau gandrīz galā, tūlīt būs pavasaris, sāksies āra darbi,” tik saprotamās pārdomās dalās jauniete.
Kitija atzīst, ka gribētos vēl ko pamācīties, tad jau redzēs, kas darbā būs vajadzīgs, iespējams, jaunas zināšanas par uzņēmējdarbību vai varbūt konditoreju.
“Aijas kūku” sortiments ir plašs, tortes vien vairāk nekā desmit, vēl kliņģeri, pīrāgi, bulciņas. “Protams, jācep arī kas jauns. Gribētos pamēģināt ne tik kalorijām bagātas tortes, jo krēmos izmantojam tikai sviestu,” atklāj Kitija un uzsver, ka mazam uzņēmumam jāievēro robeža, lai nezustu kvalitāte. Sarmīte Feldmane
Komentāri