Dace Rampāne Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāziju absolvējusi 2009. gadā, bet domas studēt medicīnu viņai radušās krietni pirms tam.
– Kad tas notika?
– Jau 9.klasē man patika mācību priekšmets ”Cilvēka anatomija”. Īpaši atmiņā palikusi stunda par sirds – asinsrites sistēmu, kurā skolotāja mums parādīja ”īstu” sirdi. Varējām paturēt rokās un saprast tās uzbūvi ne tikai no shēmām un zīmējumiem, bet arī ”pa īstam”. Tas likās kaut kas ļoti īpašs un iedvesmoja vairāk pievērsties eksaktajiem mācību priekšmetiem, virzīties uz mērķi – medicīnas studijām.
– Kura medicīnas nozare tagad, 6. kursā, aizrāvusi visvairāk? – No visām visvairāk mani interesē oftalmoloģija, tādēļ acis bija tās, ar ko vēlējos saistīt savu zinātniski pētniecisko darbu. Palasot starptautiskos pētījumus, kas veikti 2013. un 2014. gadā, konstatēju, ka publicēti ļoti daudzi par datora ekrānu ietekmi uz cilvēku redzi. Arī lielai daļai Latvijas iedzīvotāju darbs ir saistīts ar ilgstošu datoru lietošanu. Datu un apkopotas statistikas par datorlietotāju redzes sindroma izplatību Latvijā nav. Laika gaitā šis sindroms, kura simptomi ir pārejoši, var radīt nopietnas, pastāvīgas redzes izmaiņas. Ir zināmi dažādi profilakses pasākumi, kas var samazināt elektronisko projekcijas iekārtu ekrānu slikto ietekmi uz cilvēka redzi, tādēļ domāju, ka ir svarīgi laikus noskaidrot redzes kā maņas un redzes orgānu stāvokli. Anketā, ko lūdzu aizpildīt, manis uzdotie jautājumi veicina ikvienu respondentu padomāt par to, kāda pašam ir redzes higiēna, cik ļoti katrs rūpējamies par savām acīm. Varbūt kāds sāks pievērst vairāk uzmanības
darba un ikdienas režīmam, neaizmirsīs par acu atpūtināšanu un vingrināšanu?
– Ko vislabāk bija apgūt vispārējās medicīnas programmā? – Grūti nodalīt interesantāko, jo viss studiju process ir viens liels, neaizmirstams piedzīvojums. Tomēr laikam tā ir pieredze, ko iegūstam klīnikā. Gandrīz katru dienu nodarbību laikā ejam uz dažādām nodaļām, runājam ar pacientiem, uzzinām viņu slimības vēstures. Katrs pacients ir citāds, tādēļ ir interesanti redzēt un dzirdēt dažādus klīniskos gadījumus. Apspriežam, diskutējam, mācāmies no iegūtās informācijas. Pirmajos divos kursos interesants bija laiks, ko pavadījām anatomikumā. Tad gan tas nelikās īpaši aizraujoši… laikam kraso pārmaiņu dēļ salīdzinājumā ar ģimnāziju.
– Vai augstskola dod iespēju iepazīt daudzus cilvēkus? – Jā, ar dažādiem raksturiem, no dažādām Latvijas un pasaules vietām. Daļa no viņiem bijuši pacienti, daļa – studiju biedri. Rīgas Stradiņa universitāte ik semestri rīko Mentoru programmu, kurā studenti kļūst par pirmajiem latviešiem, ko jaunie starptautiskie studenti satiek. Tā piecu gadu laikā esmu ieguvusi draugus no Eiropas valstīm. Daļa Latvijā studē visus sešus gadus, daļa šeit ir uz semestri vai gadu kā Erasmus programmas studenti. Tagad bieži sazināmies, braucam ciemos.
Interesantas un veiksmīgas studijas atkarīgas no paša un cilvēkiem apkārt. Man ir paveicies ar grupas biedriem. Vienā no pirmajām studiju dienām Rīgā kopīgi apmaldījāmies ceļā no vienas nodarbības vietas uz citu. Visa grupa kavēja aptuveni 40 minūtes, bet izveidojās lielisks kontakts starp 15 pilnīgi svešiem cilvēkiem. Tagad mācāmies, atpūšamies, strādājam kopā. Tiekamies ne vien mācību laikā, bet arī vasarās un brīvlaikos. Ir izveidojušās tradīcijas pirms eksāmeniem. Ticiet vai ne, tās nostrādā!
– Kādas īpašības nepieciešamas medicīnas studentam? – Neatlaidība. Mācības vidusskolā krasi atšķīrās – tur par mums rūpējās. Studējot jācīnās par savu vietu. Pirmie kontroldarbi un saņemtās atzīmes strauji iemeta realitātē. Mācies daudz, zini daudz, bet acīmredzot ne pietiekami. Ja kontroldarbu nenokārto, mācies, ej un raksti vēlreiz. Ja mācoties manipulācijas nesanāk, dari,kamēr sanāk. Šobrīd saziņā ar pacientiem arī jābūt neatlaidīgiem. Bieži gadās, ka, ieejot palātā, cilvēks, ar kuru jārunā, ir noguris, sliktā garastāvoklī vai vienkārši negrib ar studentiem runāt. Bet pasniedzēji gaida, ka ieradīsimies ar informāciju par pacienta veselības stāvokli.
Zinātkāre. Medicīna strauji attīstās, lai neatpaliktu, jābūt zinātkāram, jālasa jaunākās grāmatas, publikācijas, pētījumi un jāattīstās līdzi. Manuprāt, labs ārsts pārzina ne vien tradicionālās un pārbaudītās ārstēšanas metodes, bet seko līdzi arī inovācijām, kuras piemērotos apstākļos pielieto.
Nevaru atrast piemērotu rakstura īpašību, bet ir jābūt menedžera spējām – jāplāno
laiks. Sākotnēji mācības prasa visu laiku, bet gribas arī aizbraukt uz mājām, satikt draugus, izgulēties, atpūsties. Pa vidu jāstrādā, jāsagatavojas nodarbībām, jāapmeklē konferences, sēdes. Domāju, medicīnas studentiem diezgan ātri izdodas pierast pie – ”jo vairāk tev jādara, jo vairāk izdarīsi”.
– Ko iesāksi pēc sestā kursa?
– Pēc Medicīnas fakultātes beigšanas turpināšu studijas rezidentūrā. Ar diplomu, ko iegūst pēc sešu gadu studijām, varam strādāt par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārstu, bet, lai strādātu kādā konkrētā medicīnas disciplīnā, ir jāiegūst diploms konkrētās specialitātes rezidentūrā.
Kādēļ esmu izvēlējusies tieši oftalmoloģiju – grūti pateikt. Reizēm notiek tā, ka bez konkrēta izskaidrojuma zini – ”tas ir īstais”. Vasarā bija iespēja sekot līdzi oftalmologa ikdienas darbam, asistēt, darīt dažādas manipulācijas pašai. Tas mani ieinteresēja vēl vairāk, dotie uzdevumi izdevās un, galvenais, ļoti patika! Mairita Kaņepe
Komentāri