“Lasu par pasākumiem, kas notiek piemiņas vietās, par jaunu piemiņas vietu iekārtošanu un domāju, vai nav par daudz? Izveidot jau var, bet tā taču ir jākopj. Nācies redzēt, ka šādas piemiņas vietas ir pamestas, nevienam nevajadzīgas, jo to uzstādītājs, iespējams, jau vairs nav šajā saulē, bet citiem tas neinteresē. Redzam taču, ka piemiņas pasākumos gados jaunu cilvēku, jauniešu, bērnu gandrīz nav, un apmeklētāju rindas kļūst arvien retākas. Saprotu, ka ir jāsaglabā piemiņa nākamajām paaudzēm, bet varbūt to var darīt vienā vietā – Likteņdārzā, kur arī attīstība, šķiet, ir apstājusies. Vismaz tāds iespaids radās, nesen tur viesojoties. Bet, ja tur uzstādītu piemiņas zīmes no visas valsts, varbūt šo vietu tiešām varētu padarīt par reālu Likteņdārzu, kā atmiņu un piemiņas dārzu,” pārdomās dalījās Aina.
