Cēsnieks Māris Urtāns ir vieglatlēts – labākais lodes grūdējs Latvijā. Viņš ikdienā strādā par treneri tepat Cēsīs. Šoreiz gan ar Māri tik daudz nerunājām par to, kas saistās ar trenera darbu, bet gan par viņa sportista gaitām vieglatlētikā. Māris nodarbojas ar lodes grūšanu, startējis jau divās Olimpiskajās spēlēs, piedalījies Eiropas un Pasaules čempionātos. Šobrīd viņš cītīgi gatavojas Olimpiskajām spēlēm, kas nākamgad norisināsies Riodežaneiro.
Māris stāsta, ka lodi pirmo reizi ieraudzīja 15 gadu vecumā, ieiešana sportā notika samērā nejauši. Viņu pamanīja kāds treneris, piedāvāja izmēģināt spēkus šādā vieglatlētikas disciplīnā, un tā viss pamazām aizgāja.
“Patiesībā jau gana daudz šajā sporta veidā esmu izdarījis, bet vēl ir arī nepiepildīts sapnis. Gribētos, lai Latvijā vieglatlētikā un tieši lodes grūšanas disciplīnā būtu lielāka konkurence, bet tas diemžēl tā nav. Var gan teikt, ka daudzi ir mēģinājuši, bet tas ir ļoti smagi. Man reizēm prasa, cik daudz laika pavadu treniņos, kad atbildu, ka dienā 3,5 stundas, tad sākumā novīpsnā. Taču pamēģiniet šo lodi pagrūst vairākas stundas no vietas, no stadiona būs jāizrāpo,” smaidot saka Māris un norāda, ka, izdarot 30 grūdienus, sportists ir bez spēka. Turklāt vakarā vēl notiek treniņš svaru zālē.
“Jebkurš sporta veids jau iet kopā ar sāpēm un milzīgu sevis pārvarēšanu. Laikam tieši sportiskās sāpes arī ir tas, kas mani tajā visā saista. Ir laba sajūta, ja pēc kārtīga treniņa jūti ķermenī sāpes. Cita lieta, ja sacensībās jāstartē ar pārrautām saitēm vai izmežģītiem pirkstiem. Tas atkal ir kaut kas cits,” nosaka sportists.
Māris teic, ka ar vieglatlētiku naudu neviens nepelna. Augstākais, ko var saņemt, – diploms un medaļa.
“Tiesa gan, pasaulē ir komercsacensības, bet, lai tādās piedalītos, ir jābūt top sportistam. Bija laiks, kad tādās piedalījos, bet līdz ar traumām nācās izkrist no aprites. Tagad trenējos, cenšos tikt atpakaļ, kur biju. Pagaidām esmu top 10 Eiropā un pasaulē top 15, līdz ar to arī parādās kaut kādas iespējas,” saka Māris. Un, neskatoties uz viņa panākumiem lodes grūšanā, Māris bilst, ka viņu nevar dēvēt par profesionālu sportistu.
“Profesionāli sportisti nestrādā. Viņi nodarbojas tikai ar lodes grūšanu. Un par to viņiem maksā. Arī sports normāli var būt tāds pats darbs kā jebkurš cits. Tikai lielākoties tas prasa milzu līdzekļus, lai varētu atļauties trenēties,” bilst Māris.
Viņš norāda, ka visa viņa dzīve saistīta ar sportu, un atzīst, ka priecājas arī, ka daudzi cilvēki ir aktīvi, sportiski. Viņš arī bilst, ka novērojama jauna tendence: “Jo cilvēks kļūst finansiāli stabilāks, jo vairāk pievēršas sportam, treniņiem. Cēsīs tagad daudzi vakaros skrien, brauc ar velosipēdu, arī treniņa zāles ir noslogotas. Taču patiešām ko tādu cilvēks izvēlas tad, kad dienišķā maizīte sarūpēta un var domāt par to, kam vēl naudiņas atliek. Daudzi arī domā par veselīgu uzturu, un kopā tas viss ir pozitīvi,” pārdomās dalās sportists un treneris. Viņš ikdienā strādā arī ar Cēsu Sporta skolas audzēkņiem un ir secinājis, ka sportiski aug tie jaunieši, kurus motivē vecāki, palīdzot izvēlēties kādu sporta pulciņu. Citi ir aizsēdējušies mājās pie datoriem.
“Cilvēks ir radīts kustībai. Prieks, ka, stadionā trenējoties, sev apkārt redzu arī cienījama vecuma cilvēkus, kuri nāk soļot, nūjot vai brauc ar velosipēdiem. Ir jākustas,” saka M. Urtāns.
Ar Māri runājam arī par to, kāds kopumā izskatās sports Latvijā, uz to gan viņš atbild, ka Latvijā esot tikai viens sporta veids, proti, hokejs. Viņš bilst, ka reizēm nesaprot, kādēļ tieši hokejam tiek pievērsta tik pastiprināta uzmanība, jo citos sporta veidos sportisti sasniedz trīs reizes lielākus panākumus.
“Nav noslēpums, ka sporta nozare Latvijā nav sakārtota. Daudzi par labiem sportistiem tapuši, pateicoties tikai savu vecāku pūlēm un uzņēmībai. Taču pie lielām sveikšanām gan klāt ir pašvaldības un valsts pārstāvji. Žēl. Domāju, ka jauniem un potenciāliem jauniešiem būtu jānodrošina bezmaksas treniņi sporta centros. Lai jaunieši trenējas. Lai mums aug nākamā jauno sportistu paaudze,” saka M. Urtāns. Liene Lote Grizāne
Komentāri