Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija (DACVĢ) jau vairākus gadus uzņem viesskolēnus no ārvalstīm. Šajā mācību gadā tas bija puisis no Itālijas Kristiano Maino, kas ieradies kā organizācijas AFS apmaiņas programmas skolēns.
Laikraksts “Druva” uz sarunu aicināja skolas audzēkņus – Darju Vetrovu, Oskaru Vanagu, Rūdolfu Valdovski un skolas pedagoģi Inesi Bozi, lai kopā ar itāļu puisi Kristiano Maino runātu par to, ko visiem šāda viesskolēna pieņemšanā klasē, skolā maina.
– Pastāstiet, ko viesskolēna ienākšana jūsu klasē šī mācību gada laikā ir mainījusi?
Rūdolfs: – Mums, DACVĢ 2.b (11. klase – red.) klasei, šis gads kopā ar Kristiano bija daudz interesantāks nekā parasti. Protams, ne visi ar viņu klasē komunicē, taču skolēni, kas ir atvērti sadarbībai, ir priecīgi, gandarīti un daudz ko ieguvuši. Liels ieguvums, ka šajā mācību gadā bijām spiesti daudz komunicēt angļu valodā. Tas patiešām ir liels ieguvums katram. Tā mēs reāli arī saprotam, kādēļ angļu valodu mācāmies.
Darja: – Varbūt daudziem klasesbiedriem tieši valodas barjera bija šķērslis labāk iepazīt Kristiano. Patiešām, ne visi labprāt runā angļu valodā, lai gan tā ir kautrēšanās nevietā. Atceros, mācību gada sākumā visi bijām pārsteigti, ka mūsu klasē būs viesskolēns. Kristiano pārsteidza arī ar to, ka bija ļoti atklāts, gatavs saskarsmei. Visus sveicināja, ar visiem bija draudzīgs un runājās. Viņš atšķiras no mums, noslēgtajiem latviešiem.
Oskars: – Esmu šī mācību gada laikā ieguvis lielisku draugu. Tādu ieguvuši daudzi klasesbiedri. Man ļoti žēl, ka mācību gads straujiem soļiem tuvojas noslēgumam, un jau tagad zinu, ka Kristiano nākamajā mācību gadā pietrūks.
Inese Boze: – Esmu 2.b klases audzinātāja, priecājos arī es, ka Kristiano šajā mācību gadā bija kopā ar mums. Tā ir lieliska pieredze ne tikai viņam, bet arī mums. Mikroklimats klasē izveidojās labs, visi sadraudzējās ļoti ātri. Tas gan patiešām varbūt tādēļ, ka Kristiano izrādījās ļoti sirsnīgs un atvērts puisis. Nevar noliegt, ka klasē jaunieši bija spiesti komunicēt angļu valodā un arī man pašai nācās runāt svešvalodā. Tiesa gan, žēl, bet itāliešu valodu viņš nav mums iemācījis.
– Dzīvojam laikā, kad jauniešiem ir plašas iespējas doties apmaiņas programmās, iegūt pieredzi brīvprātīgo darbā teju visā pasaulē, studēt ārvalstīs. Vai to novērtējat?
Oskars: – Tā ir lieliska iespēja, bet ne visi to izmantos. Pats vēlētos studēt ķīmiju, bioloģiju, bet domāju, ka arī Latvijā ir gana plašas iespējas mācīties šajā nozarē. Es gan vēl nevaru konkrēti pateikt, ko darīšu pēc ģimnāzijas absolvēšanas, bet varu piekrist, ka mūsu paaudze ir šo daudzo iespēju izlutināta.
Darja: – Došanās mācīties uz citu valsti, manuprāt, ir liels izaicinājums un uzdrīkstēšanās. Taču, raugoties uz Kristiano, domāju, ka tā ir arī lieliska pieredze, kā iegūt jaunus priekšstatus, zināšanas, draugus un daudz ko citu.
– Kristiano, kā tu jūties pēc mācību gada Latvijā? Kas ir mainījies?
Kristiano: – Biju ļoti priecīgs, kad atbraucu uz Latviju un sākās mans jaunais piedzīvojums šeit – dzīvojot svešā ģimenē, mācoties svešā skolā… Pēc šī apmaiņas gada jūtos šeit droši, stabili un ļoti labi. Jūtos daudz pieaugušāks, jo nācies kļūt patstāvīgākam. Daudz kas manī ir mainījies. Patiesībā 17 gadu vecumā doties uz svešu valsti pretim nezināmajam ir liela uzdrīkstēšanās, ko es gribēju piedzīvot. Es esmu ļoti laimīgs, ka man šādu iespēju deva organizācija AFS un savu apmaiņas programmu varēju realizēt. Un tas nav viens mēnesis, ko būšu bijis prom no mājām, tas ir teju viens gads. Un tas ir lieliski!
Darja: – Latvijā vairāk dzirdēts, ka augstskolu studenti dodas apmaiņas programmās, bet šeit redzam, ka to dara vidusskolas vecumā. Tā patiešām ir uzdrīkstēšanās.
Kristiano: – Novērtēju arī to, kā Latvijā skolēni mācās. Tiesa gan, te ir daudz garākas mācību dienas. Itālijā nodarbības mēs beidzam ap vieniem dienā. Šeit mācību stundas ilgst pat līdz četriem pēcpusdienā. Redzu, ka jaunieši Latvijā daudz vairāk mācās un nopietnāk izturas pret mācībām. Man ļoti patīk tas, ka jaunieši ciena skolotājus. Itālijā šajā ziņā kaut kas nav īsti kārtībā. Turklāt Latvijā skola piedāvā dažādas papildu aktivitātes. Turklāt… jā…1. septembris Latvijā ir skaista svētku diena. Itālijā mācību gada sākums ir parasta darbadiena.
– Vai nav ļoti grūti mācīties svešvalodā bioloģiju, matemātiku un citus priekšmetus?
Kristiano: – Protams, tas bija viens no lielākajiem izaicinājumiem. Sākumā nesapratu neko, bet klasesbiedri palīdzēja. Tagad jau latviešu valodu uztveru, kaut ko saprotu, kaut, nenoliedzami, nav viegli mācīties. Taču skolā man ar atzīmēm viss ir kārtībā. Mācos labi. Tiesa gan, lielākās grūtības sagādāja sporta nodarbības. Itālieši visur un vienmēr spēlē futbolu. Man basketbols, volejbols, florbols sagādāja milzīgas problēmas.
– Kāds jūsu klasē būs nākamais 1. septembris?
Oskars: – Tas noteikti būs bēdīgs, mums noteikti pietrūks Kristiano. Priecājos, ka viņš bija kopā ar mums. Priecājos, ka daudzi esam ieguvuši labu draugu, un ceram viņu apciemot Itālijā. Noteikti jūtamies kā ieguvēji, ka mūsu klasē šāds apmaiņas programmas skolēns bija.
– Kristiano, kas būs tas, kā tev visvairāk pietrūks nākamajā mācību gadā, kad atgriezīsies savā skolā Itālijā?
Kristiano: – Vispirms, protams, tie būs mani draugi, kuri ir lieliski cilvēki. Man pietrūks arī vienkāršu lietu, dzīves stila, kā mācījāmies, kā gājām pusdienlaikā ēst. Elementāri…man pietrūks pat ceļa, ko katru dienu mēroju no mājām uz skolu. Turklāt man tagad daudzi saka, ka došos atpakaļ, viss būs atkal pa vecam. Es saprotu, ka pa vecam jau vairs nebūs nekas. Jo gads ir pagājis, esmu mainījies, esmu ieguvis un redzējis citādu dzīvi, un vairs nekad nebūs tāpat kā pirms atbraukšanas uz Latviju. Liene Lote Grizāne
Komentāri