Biedrība “Jaunatne par ” darbojas jauniešu interesēs, tā ir viena no retajām nevalstiskajām organizācijām, kura starp prioritātēm ir izvirzījusi jauniešu ar invaliditāti integrāciju sabiedrībā.
Biedrība meklē un atrod dažādus starptautiskus projektus, kuros jaunieši ar veselības problēmām var iesaistīties brīvprātīgo darbā.
Biedrības “Jaunatne par ” valdes priekšsēdētāja Sarma Brauna stāsta, ka līdz šim ar organizācijas starpniecību brīvprātīgo darbā uz dažādām valstīm devušies jau vismaz desmit jauniešu. “Vai mēs esam aizdomājušies, cik Cēsīs ir jauniešu ar īpašām vajadzībām? Daudz, taču ikdienā viņi reti parādās sabiedrībā, jo ko gan tur darīs, kurp ies un kā pavadīs brīvo laiku? Zināms, ka jauniem cilvēkiem nav viegli atrast darbu, vēl jo sarežģītāk to izdarīt ir jauniešiem ar invaliditāti. Tāpēc brīvprātīgais darbs daudziem ir iespēja pierādīt sevi, apgūt jaunas prasmes un zināšanas laikā, kad viņiem nav cita piepildījuma dzīvē,” atklāj S.Brauna un stāsta, ka jauniešu piesaistei brīvprātīgajam darbam ārzemēs vispirms tiek meklēti sadarbības partneri konkrētam projektam, tad biedrības pārstāvji paši dodas uz konkrēto valsti, lai iepazītos ar vidi, dzīvošanas apstākļiem, gūstot apliecinājumu tam, ka viss būs piemērots jauniešu – invalīdu vajadzībām.
S.Brauna ir gandarīta, ka, pateicoties dažādiem projektiem, brīvprātīgo darbā no Cēsu organizācijas jau devušies vairāki jaunieši ratiņkrēslos. “Tas mums ir liels sasniegums. Ir arī organizācijas, kas izteikušas vēlmi sadarboties ar mums, sūtot pie mums apmaiņā savus jauniešus. Neko nevaram viņiem solīt un piedāvāt gadījumos, ja personai ir pārvietošanās grūtības, jo mūsu birojs atrodas telpās, kurās nav vides pieejamības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šis ir ļoti sāpīgs jautājums, tādēļ, ja mums pavērtos iespējas pārcelties uz kādām citām telpām, kur būtu pieeja arī cilvēkiem ratiņkrēslos, tad mēs par to ļoti priecātos,” papildina biedrības vadītāja un uzsver, ka sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru biedrība iesaistās arī programmā “Atbalsts jauniešu brīvprātīgajam darbam”, kas dod iespēju dažiem jauniešiem darboties biedrībā, saņemot par to arī nelielu atalgojumu. “Patiesībā tas ir ļoti vērtīgi, jo beidzot mums ir sajūta, ka brīvprātīgais darbs tiek arī kaut kādā veidā novērtēts. Lai gan to var nosaukt arī par sava veida stipendiju, ko kāds varbūt iztērē kā ceļa naudu, tas tomēr jauniešiem sniedz lielāku motivāciju līdzdarboties, nevis sēdēt mājās un čīkstēt, ka viss ir slikti un ka nav, ko darīt,” pauž Sarma.
Paši jaunieši atzīst, ka došanās ārpus ierastās vides no viņiem prasījusi lielu apņemšanos un uzdrīkstēšanos, taču iegūtā pieredze ārvalstīs esot tā vērta. Agija Mazīte jauniešu apmaiņas projekta ietvaros pabijusi Turcijā, bet brīvprātīgajā darbā strādājusi Polijā. Par galvenajiem ieguvumiem viņa min svešvalodu zināšanu uzlabošanu, kontaktu nodibināšanu ar ārzemju draugiem. “Tur man galvenokārt bija jāpalīdz dažādi darbiņi birojā. Protams, arī jāprezentē Latvija, jārīko latviešu vakari ar tradicionālajiem ēdieniem, dzērieniem, jāpastāsta par mūsu valsts svētkiem, jāmācās poļu valoda,” klāsta Agija, kura, pateicoties Nodarbinātības valsts aģentūrai, ir atradusi darbiņu uzņēmumā SIA “LNB Cēsu mācību un ražošanas uzņēmums” un ar to ir ļoti apmierināta.
Savukārt Alvis Sūcis ir pārdomās, arī viņš labprāt dotos uz kādu valsti kā brīvprātīgais. “Tā kā patlaban man nav izdevies atrast algotu darbu, apsveru iespēju doties brīvprātīgajā darbā, jo gribas kaut ko darīt, būt noderīgam,” teic jaunietis, kurš pērn ieguvis datu ievades operatora profesiju.
Lāsma Žikova šobrīd atrodas brīvprātīgajā darbā Turcija. Tur viņas pienākumi ir mācīties turku valodu, apgūt peldētprasmi un pasniegt angļu valodu turku bērniem. Viņa stāsta, ka laikā, kad uzzinājusi par šādu iespēju doties ārpus Latvijas, viņa ļoti svārstījusies. “Beigās tomēr izlēmu braukt. Biju Rīgā, kārtoju vīzu, un vēstniecībā pateica, ka vienā dienā to izdarīt nevaru. Bet biļete man bija iegādāta uz konkrētu datumu, tad Sarma uzrakstīja īsziņu – “Nekas, ka nav vīzas, brauc!”. Turpretī mana līdzbraucēja nepiekrita braukt bez vīzas, un tā nu es aizlidoju viena. Sākumā gan konkrētas motivācijas man nebija, tikai gribēju redzēt Turciju, turklāt mani iedvesmoja mana bosa Faruka vārdi – “Šeit tu dzīvosi kā princese. Un kura meitene gan to negrib?”,” stāsta jauniete un min – tā kā brīvprātīgais darbs ir bez atlīdzības, viņai kā personībai tas dod daudz. “Tā es iemācos pazemību, entuziasmu un cilvēkmīlestību, arī empātiju,” Lāsma papildina.
Patlaban viņa lēnām apgūst turku valodu, mēģina izprast citu kultūru, cilvēkus, iepazīst dažādas pilsētas un reliģiju. “Tagad šeit ir Ramadāns, man tas ir kas jauns. Ja man kā katolietei ir gavēnis, kura laikā tiek izslēgtas konkrētas lietas no ēdienkartes, tad šeit viņi drīkst ēst tikai pēc vakara lūgšanas – apmēram pēc pulksten 20. Un dzert arī nedrīkst. Iet dušā nedrīkst, arī peldēties baseinā nedrīkst, jo ūdens var tikt mutē un to var nejauši norīt,” iespaidos dalās Lāsma, kura no Turcijas mājās atgriezties plāno novembrī.
Komentāri