Cēsnieks Emīls Lukjanskis (21 gads) savulaik bija ļoti aktīvs Cēsu Jauniešu domes dalībnieks. Gadi pagājuši, Emīls strādā par projektu vadītāju bērnu zinātnes centrā ” Z(in)oo” un kaldina tālākus mērķus. Darboties sparu un spēju vērtēt viņš nav pazaudējis kopš skolas laikiem.
Emīls zinātnes centrā darbu sāka kā nometņu skolotājs, viņš saka paldies centra vadītājam, kurš deva viņam uzticības kredītu un laiku, lai pierādītu, ka jaunietis var būt labs darbinieks.
“Neesmu vēl ieguvis augstāko izglītību, tomēr man darbu piedāvāja, un esmu šeit sevi pierādījis,” saka Emīls un neslēpj, ka viņam bieži nākas atbildēt uz jautājumu, kādēļ viņš nestudē, kādēļ pameta studijas un kad nodomājis atgriezties studenta kārtā.
“Parasti saku, ka par to nevajag uztraukties, jo gan jau pienāks brīdis, kad pabeigšu kādu augstskolu. Bet jāteic, ka vidusskolu beidzu ar ļoti labām sekmēm, varēju iestāties dažādās augstskolās. Uzsāku studēt sabiedriskās attiecības, bet pēc pirmā gada sapratu, ka tomēr negribēšu šajā profesijā strādāt. No studijām aizgāju. Tad lieliska pasniedzēja un portāla “Ir.lv” redaktore Māra Miķelsone mani pamudināja studēt žurnālistiku. Iestājos citā augstskolā, un jāteic, ja Miķelsones lekcijas baudīju no sirds, tad diemžēl citu pasniedzēju vadītās lekcijas bija tik vājas, ka man kļuva žēl izšķiestā laika. Īsā laikā vīlos divās dažādās studiju programmās, un viss beidzās ar to, ka lekcijas laikā piecēlos un aizgāju prom. Jā, šobrīd sevi esmu veltījis darbam, kas mani iedvesmo. Ir jau kopīgās nākotnes idejas, taču es nesaku, ka neatgriezīšos augstskolas solā. Domāju, viss nāks ar laiku. Varbūt tā arī Latvijā ir lielākā problēma, ka skolēni, tikko beiguši vidusskolu, skrien uz pirmo augstskolu, kas pagadās. Es esmu nolēmis izsvērt cītīgāk, ko vēlos nākotnē darīt. Esmu sevi pieķēris pie domas, ka labprāt vēlētos strādāt par skolotāju,” saka Emīls.
Ņemot vērā, ka Emīls savulaik aktīvi darbojās Jauniešu domē, organizēja dažādus pasākumus jauniešiem, nevar nepajautāt, kā, viņaprāt, šobrīd izskatās pilsēta un jauniešu dzīve. Puisis bilst, ka ar vislabākajām atmiņām atceras Cēsu Jauniešu domē pavadīto laiku, kad paši sev radīja brīvā laika nodarbošanās iespējas. Tā tika radīts galda tenisa turnīrs, kas pulcēja daudzus jauniešus.
“Tagad brīvdienās aizeju uz bāru, satieku draugus, bet daudz runāt par brīvā laika pavadīšanas iespējām sava vecuma jauniešiem nevaru. Laikam tādēļ man padomā kāds projekts, kas varbūt piesaistīs ne tikai bērnus, bet arī jauniešus,” noslēpumaini saka Emīls.
Vaicāts, ko mūsdienās nozīmē būt jaunietim, Emīls teic: “Man patīk būt jaunietim! Šis ir iespēju laiks. Pasaule ir vaļā, tehnoloģijas attīstās. Arī darbs ir interesants, turklāt esmu gandarīts, ka man iznāk arī ceļot. Šogad pāris reižu esmu bijis Vācijā, Somijā, Beļģijā, Turcijā un Palestīnā. Turklāt braucu ne tikai izklaidēties, bet arī gūt pieredzi un to ļoti novērtēju,” saka Emīls. Viņam ir draugi visās pasaules malās, varbūt tāpēc Emīls jo īpaši saasināti uztver to cilvēku viedokļus, kuri izsakās nievājoši par bēgļiem.
“Brīžiem liekas, kādēļ it kā normāli cilvēki runā tādas muļķības?! Tāpat pirms kāda laika, apspriežot pilsētas vizuālo identitāti, man bija kauns par cēsniekiem, kuri parādīja klaju nemākulību runāt, spriest, vērtēt. Ja man, 20 gadu vecam jaunietim, jāmāca 40 gadu vecs vīrs, kā runāt, domāt un izturēties, kaut kas jau kārtībā nav. Laikam tādēļ man augstskolā bija ļoti grūti, jo sapratu, ka kopumā sabiedrības domāšana īsti neatbilst tam, ko es saprotu,” domās dalās cēsnieks. Viņš teic, ka brīžiem nonāk pie domas, ka Latvijā trūkst ticības labajam.
Komentāri