“Cilvēku saprašana un domāšana nav izprotama. Lai ko kāds cits darītu, viss ir nepareizi. Svētdien braucu no Priekuļiem uz Bērzkrogu, tur vienā posmā ceļa remonts. Ceļa būvnieki strādāja, darbojās luksofors. Posms pagarš, un nācās vairākas minūtes pagaidīt. Aiz mums apstājās mašīna, kurā brauca ģimene. Šoferis izkāpa un mēģināja saskatīt, cik tālu ir braukšanas ierobežojums. Sieva arī izkāpa un sāka lamāties, ka viņi nepaspēs laikā, truli jāstāv uz ceļa. Un svētdienā neviens normāls nestrādā. Aizvērām logus, lai nebūtu jāklausās. Labi, ka tie, kuri strādāja, atradās patālu un nedzirdēja. Vienu gan nesaprotu – vai nav jāpriecājas, ka būs labāks ceļš, ja ceļinieki strādā piemērotos laika apstākļos, tātad būs kvalitatīvs. Dzīvojam savu mazo iegribu burbulī, un viss, kas apkārtnē kaut uz brīdi izjauc ierasto, rada traģēdiju. Egoisms ir aizgājis tālu, tāpat kā privātā pareizības izpratne,” pārdomās dalījās Liene, kura jau pusmūžā.
