Studente no Cēsīm, topošā angļu un skandināvu filoloģe Una Paula Lauberga, jau mācoties Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, izbaudīja pirmo īsto darba pieredzi. Cēsniece vasarā devās peļņā uz Norvēģiju, lai strādātu atpūtas organizēšanas biznesā.
Una Paula Lauberga stāsta: “Jau beidzot 10. klasi, es sarunājos ar draugiem no Amatas, kuri Norvēģijā strādājuši desmit gadus. Viņi piedāvāja arī man doties uz turieni. Sākumā tā likās nereāla ideja. Man nebija nekādas nojausmas, kas tā par valsti un kādi cilvēki tur dzīvo. Mani toreiz mierināja – ja tu esi labi apguvusi angļu valodu, tad viss būs kārtībā. Pagāja laiks, un es piekritu braukt.
Nedaudz pamēģināju patstāvīgi apgūt norvēģu valodu, bet apguvu tikai to, lai varētu pajautāt, cik ir pulkstenis. Tas bija viss, ko es mācēju pirmajā vasarā, kad turp devos. Tas bija pirms trim gadiem. Es apmetos Norvēģijas rietumu daļā, pašvaldībā, kas atrodas pašā fjorda galā. Tie ir kārtīgi Norvēģijas lauki – kalni, plašumi, ne visai liela apdzīvotība, toties populārs tūrisma galamērķis, jo tur ir Eiropā lielākā ledāja nacionālais parks.
Strādāju kempingā. Man bija visai brīvs darbalaiks un pats darbs sirdij tuvs. Darbs, kurš arī saistīts ar labu atpūtu. Strādāju kā administratore. Manos darba pienākumos ietilpa klientu apkalpošana un reģistrēšana. Tā kā esam ezera krastā, izīrēju arī laivas. Pats svarīgākais, kas, izīrējot laivas, jāsaka visiem tūristiem, ka viņiem jāturas tikai pa kreisi. Pa labi nedrīkst braukt, jo tur sākas upe. Tajā nonākt ir bīstami. Pirms diviem gadiem vecāks tūristu pāris lietus laikā paņēma airu laivu, es viņiem nepateicu, ka nedrīkst braukt ar laivu pa labi. Divas stundas sēdēju un neredzēju viņus. Toreiz lūdzu Dievu, lai ar viņiem nekas slikts nenotiktu. Viss beidzās labi. Viņi atbrauca apmierināti.
Kempinga vadība pilnīgi paļaujas uz darbiniekiem un mūsu aktīvu iesaistīšanos. Kad kempingā maz apmeklētāju, es tiešām nevaru nosēdēt mierīgi. Tad izeju laukā un kaut vai izravēju puķu dobi. Ravēšana – tas ir kaut kas tāds, kā man pietrūkst no Latvijas vasarām.
Par darba iegūšanas iespējām es varu teikt tā: “Kas meklē, tas atrod, bet reizēm darbs atnāk pats.” Tā šogad bija ar mani. Atmaksājās mana aizraušanās ar fotografēšanu. Lielās viesnīcas īpašnieki bija redzējuši manas fotogrāfijas internetā un pieaicināja reklāmas projektā. Man bija jāfotografē restorāns, ēdienkarte, viss, kas redzams viesnīcā un ārpus tās. Tas bija interesants projekts, kaut gan darba bija daudz, bija patīkami to veikt.
Domājot par priekšrocībām, lai strādātu ārzemēs, vispirms es nosauktu valodas zināšanu. Tiklīdz tiek apgūta vietējā valoda un pārkāpta valodas barjera, cilvēks iegūst neizsakāmi vērtīgu praksi. Es tagad studēju norvēģu valodu Latvijas Universitātē, esmu vienīgā visā grupā, kurai ir valodas prakse. Atgriežoties no vasaras, iepriekš universitātē mācītais man nav aizmirsies. Vasaras Norvēģijā ir vērtīgas arī ar to, ka esmu iepazinusi kultūru un atšķirīgus cilvēkus, kādi ir tūristi no ļoti dažādām valstīm.
Vasarās Norvēģijā man ir bijis daudz brīva laika. Ņemot vērā, ka kalnos ir ļoti slikts interneta savienojums, nekas cits neatliek, kā iet ārā, kāpt kalnos. Vietā, kur dzīvoju, ir daudz, ko iekarot. Ir viegli un grūti maršruti – tādi, kas prasa stundu vai divas, citi prasa četras stundas, lai uzkāptu pašā kalna augšā. Ja lejā pie kalna mēdz būt arī plus 20 grādu, tad augšā kalnā ir ledājs un ļoti mainīgi laika apstākļi. Ziemas sajūtu var noķert arī vasarā. Ledāji diemžēl sākuši kust. Tie palikuši mazāki, un tūristus tas pārsteidz. Viņi jūtas vīlušies.
Arī ielejā daudz ko interesantu esmu redzējusi, jo tā ir interesanta ne tikai ar seno vikingu vēsturi, arī ar 20. gadsimta sākuma notikumiem. Toreiz ielejas pašā galā no vienas klints atlūza liels gabals, un tas izveidoja tik augstu vilni, ka ezera krastos noslaucīja divus ciematus. Tas bija viens no traģiskākajiem kalnu negadījumiem Norvēģijas vēsturē. Šīs vietas, kur ciemati atradās, tagad ir ļoti populārs tūrisma objekts. Pa ezeru, kurš ir 14 kilometru garš, kursē kuģītis kā Ventspilī “Hercogs Jēkabs”. Brauciena laikā var uzzināt daudz par ielejas vēsturi.
Administratores darbs nav mans galamērķis, taču darbs vasarās ļoti atmaksājas. Tas ir ļoti liels atspaids studiju laikā. Mans plāns ir kļūt par tulku. Esmu ļoti priecīga, ka gadā, kad iestājos universitātē, veidoja tieši norvēģu valodas grupu. Tagad, piemēram, mācāmies par norvēģu sāgām.
Mana dzīve rit starp Rīgu un Cēsīm, jo es neesmu lielpilsētas cilvēks. Gribu braukt uz Cēsīm. Te esmu tuvāk dabai. Turklāt Cēsīs varu uzturēt kontaktu ar klasesbiedriem.
Komentāri