Veselaviete Elīna Krieviņa (25 gadi) ir Priekuļu novada pašvaldības Jaunatnes un bērnu lietu nodaļas vadītāja. Viņa savulaik mācījusies Amerikā, beigusi studijas Tallinas Tehniskajā universitātē. Tagad atgriezusies dzimtajā pagastā un atzīst, ka jūtas patiesi laimīga.
Starptautisko attiecību studijas Tallinas Tehniskajā universitātē Elīna beidza pirms četriem gadiem. Viņa ir gandarīta, ka bijusi iespēja studēt ārpus Latvijas, lai gan norāda, ka Tallina viņu nesajūsmina kā citus Latvijas studentus, tomēr tur iegūts daudz draugu un arī iespaidu par mūsu kaimiņvalsti.
“Tallinas Tehniskajā universitātē studēja vairāk nekā 100 latviešu, bet vēl vairāk bija studentu no Somijas. Somiem dzīve Igaunijā ir krietni lētāka nekā savā zemē, turklāt viņiem Igaunija ir ballīšu vieta,” saka Elīna.
Viņa atzīst, ka nevar salīdzināt studijas Latvijā un kaimiņzemē. “Man vienkārši nav šādas pieredzes, jo Latvijā studējusi neesmu, taču par studijām Igaunijā varu teikt visu to labāko. Mācības bija angļu valodā, centos iemācīties igauņu valodu. Tiesa gan, neveiksmīgi. Taču daudz latviešu izvēlas studēt Igaunijā, un tas tādēļ, ka Igaunija ir gana tuvu mājām, taču tajā pašā laikā tās ir ārzemes. Un tieši tas pievilina ļoti daudz latviešu. Nav jau liela atšķirība attāluma ziņā, vai, dzīvojot Cēsīs, izvēlies studēt Tallinā vai Ventspilī,” smaidot saka Elīna. Viņa bilst, ka Tallinas vecpilsēta ir skaista un romantiska, tiesa gan, viņa dzīvoja jaunajā pilsētas daļā, kas krasi atšķiras no vecpilsētas. Taču vecpilsētā dzīve mutuļo visu laiku, tur var sastapt daudz tūristu no dažādām pasaules malām.
“Taču, līdzīgi kā Vecrīgā, arī Tallinas vecpilsētā ir daudz atpūtas vietu. Tāpat arī augstskola organizēja dažādus pasākumus. Ar pasniedzējiem bija brīvas, draudzīgas attiecības. Trīs mūsu pasniedzēji muzicēja grupā, spēlēja veco rokenrolu,”stāsta Elīna un atzīst: “Igauņi man patīk, lai gan viņiem ir atturīgais, ziemeļnieciskais stils. Igaunis uzreiz neatvērsies, ir jāpaiet laikam. Taču, ja iedraudzējies ar igauni, tad saproti, ka viņi ir sirsnīgi un jauki cilvēki.”
Tomēr Elīna atzīst, ka viņai nepatīk lielas pilsētas. “Pašlaik, dzīvojot Veselavā un strādājot Priekuļu pagastā, jūtos ļoti labi,” saka Elīna.
Viņa neslēpj, ka, beidzot vidusskolu, jauniešiem ir grūti saprast, ko viņi vēlas studēt. Kur nu vēl izvēlēties konkrētu augstskolu. Elīna bilst, ka jauniešiem mūsdienās vairāk jāpaļaujas uz savām sajūtām par to, kas viņus interesē un padodas.
“Tiem, kas nezina, ko viņi grib, neiesaku augstskolā stāties tikai stāšanās pēc. Nevajag tērēt naudu un laiku. Labāk vienu gadu aizbraukt brīvprātīgajā darbā uz ārzemēm. Gan nāks laiks un padoms. Taču studēt vajag, un cilvēkam sevi nepieciešams pilnveidot. Nevajag arī iesēdēties mājās un palikt neziņā par savu nākotni,” saka Priekuļu novada pašvaldības Jaunatnes un bērnu lietu nodaļas vadītāja.
Elīna norāda, ka viņai patīk darboties ar jauniešiem. Patīk jaunieši, kuru acīs var redzēt dzirksteli un kuri jau zina savus sapņus un dzīves mērķus.
“Domāju, jauniešiem ir jāaiziet no laukiem, lai atgrieztos. Arī es jūtos laimīga, atgriezusies savā mazajā Veselavā. Jūtos labi, ka ar iegūtajām zināšanām varu te strādāt un dot kaut ko atpakaļ šai videi. Bija jāpaiet astoņiem gadiem ārpus mājas, dzimtās vietas, lai es saprastu, ka vēlos šeit atgriezties un dzīvot. Bet tas tā ir man! Pieļauju, ka cilvēkiem katram ir sava sajūta par dzīvi. Es ceru, ka pagasti nākotnē nepaliks tukši. Ka būs jaunieši, kuri atgriežas. Tiesa gan, saprotu, ka strādāsim tuvākajās pilsētās, jo darbavietas jaunas nerodas. Taču ceru, ka spēsim novērtēt savu zemi un tai dot savas prasmes,” viedokli pauž Elīna Krieviņa.
Komentāri