Ir ceturtdienas vakars. Cēsīs kultūras nama “CATA” zālē pulcējas jaunieši. Mazākums ir vidusskolas vecāko klašu pārstāvji. Pārējie vecumā līdz 30 un varbūt pat nedaudz vairāk. Pozitīvi noskaņoti, smaidīgi, visi gaida, kad ieradīsies Pēteris. Prātosiet, ko viņi tur darīs? Ne gluži dziedās, dejos, bet improvizēs gan. Un Pēteris, ko viņi gaida, ir Cēsu Improvizācijas teātra vadītājs Pēteris Kalniņš, kurš ar savu sirdslietu jau divas sezonas dalās ar Cēsu pilsētas un apkārtnes jauniešiem.
Tur sastopu arī cēsnieku Gunti Graudiņu, kurš tikko atbraucis no prakses darba Rīgā. Viņš jau gadu ir viens no Cēsu Improvizācijas teātra dalībniekiem. Guntis atklāj, ka sākotnēji nav zinājis, kas ir improvizācijas teātris, un atminas pirmo telefonsarunu ar teātra vadītāju.
“Biju pamanījis informāciju, ka Cēsu Improvizācijas teātris uzņem jaunus dalībniekus. Saņēmos un zvanīju teātra vadītājam, nedaudz bikli jautājot, vai arī es varu pamēģināt darboties šajā teātrī,” atminas Guntis.
Viņš ir Priekuļu tehnikuma 4. kursa datorsistēmu programmas audzēknis. Jaunietis stāsta, ka bērnībā vai skolas gados nav interesējies par dramatiskajiem pulciņiem vai kā citādi pievērsies teātra mākslai. Viņš pats īsti nezina, kādēļ tieši šis sludinājums viņu saistījis, bet tas šķitis interesanti.
“Laikam jau jāsaka, ka pēc mācībām skolā ir tik daudz brīvā laika, ka sapratu – kaut ko vēlos darīt. Tāpat biju nolēmis, ka improvizācijas teātris būs labs palīgs, lai attīstītu komunikācijas prasmes. Tas jau vienmēr noder. Turklāt iepriekš skolā biju sabiedriski aktīvs, vadīju dažādus pasākumus, man nekad nav bijis bail darboties uz skatuves,” stāsta jaunietis. Viņš gan uzsver, ka improvizācijas teātris nav nekas līdzīgs klasiskajam teātrim. Neviens mājās nemācās lomas, nevadās pēc uzrakstītiem tekstiem. Akcents ir uz vārdu “improvizācija”.
“Mums tiek doti dažādi uzdevumi, ir noteikumi un spēļu elementi, tā rodas etīdes. Ir etīdes, kurās katrs teikums jāsāk ar vienu burtu. Citos gadījumos iejūtamies kāda “ādā” un veidojam dialogu. Nosacījumi patiesi ir dažādi, bet vienmēr kaut kas sanāk. Turklāt improvizācijas teātrī esmu ieguvis labus draugus. Tiešām jauki cilvēki, ar kuriem kopā labi pavadīt laiku. Dažkārt sevi pieķeru pie domas, ka bijusi grūta ceturtdiena. Domāju, varbūt varētu izlaist vienu nodarbību, bet tomēr nē – aizbraucu, kopā visi darbojamies, un ir forši,” stāsta Guntis. Tāpat puisis norāda, ka nereti jaunieši sūdzas, ka nav, ko darīt brīvajā laikā, taču viņš bilst, ka tas ir tikai jauniešu slinkums.
“Patiesībā Cēsīs ir tik daudz iespēju. Ko tik nepiedāvā jauniešiem darīt! Atliek vien izvēlēties tīkamāko. Tāpat tie, kuri vēlas jautri pavadīt ceturtdienu vakarus, iegūt jaunus draugus un ļauties improvizācijai, var pievienoties Cēsu Improvizācijas teātrim. Tādi stabili nācēji esam 12 cilvēki, taču mūsu rindas ir atvērtas,” norāda Guntis, kaut gan bilst, ka drīz otrā Cēsu Improvizācijas teātra sezona noslēgsies, bet jau septembrī atkal visi nāks kopā un turpinās darboties. Tad arī ikviens, kam ir interese, var pievienoties.
“Var jau arī iesākumā atnākt tikai paskatīties. Nesen viesojāmies Pārgaujas novadā un rādījām, kas esam un ko varam. Sākumā skatītājiem tika uzdots jautājums, vai viņi zina, kas ir improvizācijas teātris, daudzi atbildēja noraidoši. Patiešām pieļauju, ka daudzi arī nezina, bet tieši tādēļ var atnākt, paskatīties un izlemt, vai tas der,” atzīst Guntis.
Vaicāts, vai pats dzīvē dažādās situācijās improvizē un izmanto dažādas maskas, bilst: “Tas gan ir grūts jautājums. Droši vien kādreiz nākas improvizēt. Tāpat pieļauju, ka ikdienā spēlējam dažādas lomas un izmantojam vairākas maskas. Arī improvizācijas teātrī esam spiesti iejusties dažādos tēlos, lomās, situācijās. Varbūt arī tas norūda dzīvei un ļauj būt komunikablākam un drošākam sarunā ar svešiniekiem,” smaidot saka Guntis.
Kamēr ar jaunieti runājam, sanākuši arī visi dalībnieki. Visi dodas uz skatuves, un darbošanās sākas ar visai interesantu saukli: „Mēs esam stipri, mēs esam vareni, mēs visu varam!” Un aiziet improvizācija!
Komentāri