Seira Agate Jēkabsone no Liepas ir lielu pārmaiņu priekšā, jo šogad beigs devīto klasi. Vaicāta, ko domā par mūsdienu jauniešiem, meitene saka, ka viņi ir diezgan atklāti, motivēti, izpalīdzīgi un, tiesa, arī mazliet slinki. Ļoti bieži nākas dzirdēt nosodījumu, ka mūsdienu jauniešiem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu. Seira gluži tam nepiekrīt: “Tas, ka daži jaunieši negrib mācīties, nenozīmē, ka viņi ir huligāni vai nemotivēti. Vecākajai paaudzei šajā ziņā nav taisnība. Viņi ir dzimuši citā gadsimtā, viņiem pusaudžu gadi bija citādi. Protams, ne jau viss ir mainījies. Viņi tāpat kā mēs apmeklēja ballītes, iemīlējās, pastaigājās līdz pusnaktij, meklēja dzīves jēgu un sekoja stilam. Es nojaušu, ka tālā nākotnē es, mani draugi un citi mana vecuma cilvēki būs tādi paši – aizspriedumaini pret pusaudžiem, tomēr no jaunā nav jābaidās, bet jāpaiet pretī.”
Meitene vērtē, ka visvairāk negatīvu vērtējumu no vecākās paaudzes saņem jaunieši, kuri neatbilst sabiedrībā vispārpieņemtajam viedoklim par izskatu un uzvedības normām: “Ar to es domāju emo, gotus, hipijus, homoseksuāļus, biseksuāļus un arī tos, kuriem ir atšķirīga pasaules uztvere. Taču, manuprāt, nav pareizi, ka pensionāri rāda uz mums ar pirkstiem, saukā dažādos vārdos. Esmu saskārusies ar tādu situāciju, taču patiesībā – ko gan tādas tantiņas var par mani spriest, ja nemaz nepazīst.
Jaunieši izceļas ar prāta spējām, viņi var pierādīt, ka ir motivācijas pilni un ir gatavi pieveikt visus šķēršļus, ejot uz savu mērķi, lai arī cik tas būtu grūti. Nenoliedzu, ka ir arī tādi, kas paļaujas uz likteni un nepieliek ne pirksta, lai to mainītu. Tomēr ir viena liela atšķirība starp mūsdienu jaunatni un to jaunatni, kas dzimusi padomju laikos. Tā ir brīvība. Mēs varam elpot brīvi, darīt, ko vēlamies, bet viņiem bija lieli ierobežojumi, stingri nosacījumi par to, kādiem viņiem jābūt.”
Taujāta, kas vieno mūsdienas ar pagātni, Seirai šķiet, ka tās ir visdažādākās tēmas. “Piemēram, domas par nākotnes profesiju, nākotnes ģimeni, bet pats sāpīgākais, ka mūs ar vecākajām paaudzēm vieno nedrošības draudi. Es zemu liecu galvu to cilvēku priekšā, kas izcietuši kara briesmas. Man ļoti patīk, ka mūsu vēstures skolotāja, runājot par Otro pasaules karu, var pastāstīt savu personisko pieredzi, kaut viņa vēl bija mazs bērns. Tas stāstiem par vēsturi piedod īstenības sajūtu. Vēl mums tāpat kā mūsu vecākiem un vecvecākiem, kad viņi bija pusaudži, interesē mūzika, stils, atzīmes, ko saņemam skolā.”
Vaicāta, kas būtu darāms, lai lauztu aizspriedumus un stereotipus par mūsdienu jauniešiem, viņa padomā un saka: “Pirmkārt, ir jāmainās sabiedrībai, jo pieaugušie ir pārāk negatīvi, kritiski pret mums, jauniešiem. Otrkārt, jauniešiem ir vairāk jāiesaistās sociālajā dzīvē, tās pilnveidošanā. Treškārt, dažiem jauniešiem ir jāatmet sliktie ieradumi, ko viņi mantojuši no savām ģimenēm vai ieguvuši no apkārtējās vides. Un, galu galā, pieaugušajiem der atcerēties, ka mēs arī esam cilvēki.”
Meitene gatavojas eksāmeniem, izlaidumam un domā par nākamo skolu, taču viņa jau tagad zina, ka nākotnē būs skolotāja, lai ko tas prasītu.
Komentāri