Piektdiena, 3. maijs
Vārda dienas: Gints, Uvis

Es zinu, ko es vēlos

Juta Kārkliņa
23:00
28.07.2016
1
Img 9258 2

Sandra Grosberga ir aktīva jauniete no Straupes, par kuras sirdslietu ir kļuvis orientēšanās sports. Sandra startē Latvijas pieaugušo izlasē orientēšanās sportā, brauks uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā, darbojas Cēsu orientēšanās klubā “Meridiāns” un ir pašreizējā Latvijas čempione sprinta distancē. “Ar orientēšanās sportu nodarbojos kopš 2005. gada, kopā tie ir nu jau 11 gadi. Sāku trenēties pie Aijas Alksnes Straupē. Jāatzīst, izvēles jau nebija, jo 2. klasē tas bija obligātais pulciņš, visiem bija jāmācās orientēšanās,” par to, kā ceļš novada tieši pie šī sporta veida, stāsta jauniete. Tajā laikā kopā ar Sandru orientieristu gaitas uzsāka vēl vismaz 30 bērni, bet Sandra vienīgā izaugusi par labu skrējēju. “Orientēšanās sports ir ļoti individuāls. Tas nav kā basketbols – ja komanda izcīna medaļu, tad to iegūsti arī tu, kaut vai visu sezonu esi sēdējis uz soliņa. Orientēšanās sportā, ja kaut ko vēlies sasniegt, tad viss ir uz paša pleciem. Tieši tas jauniešus ātri aizbaida no šī sporta veida. Man izdevās tikt pašai ar sevi galā, tāpēc esmu izaugusi par orientieristi. Es skrienu un skriešu,” pārliecināta straupiete. Jautāta, kas viņu motivē nepadoties, meitene atbild: “Motivē tas, ka man tiešām šis sports padodas. Ir ļoti maz vienaudžu, kas trenējas tā, kā to daru es. Tie, kas sāka ar mani kopā, ik pa laikam paskrien, lai uzturētu formu, bet es trenējos plānveidīgi un esmu pievērsusies šim sporta veidam diezgan nopietni.”

Jauniete atzīst, ka orientēšanās sports ir iemācījis pieņemt racionālus un apdomātus lēmumus. “Tas māca apdomāt lietas, pirms darīt, un, protams, tam visam komplektā nāk gribasspēks un mērķtiecība,” ar ieguvumiem, ko sniedz orientēšanās, dalās Sandra un turpina: “Sportojot esmu apceļojusi gandrīz visu Eiropu, ārpus tās gan neesmu bijusi. Skaistākā vieta, kas palikusi atmiņā, ir Norvēģija, kuras kalnainajos un purvainajos apvidos pagājušajā gadā notika sacensības. Ir arī skaistas atmiņas no treniņnometnes Portugālē, kur trīs nedēļas nodzīvoju pie Vidusjūras, vietā, kur jūra saduras ar Atlantijas okeānu. Tās bija labākās trīs nedēļas, kas man jelkad bijušas. Skriet gar okeānu bija īsta bauda. Kad draugi zvana, viņi prasa, nevis vai es esmu mājās, bet vai es esmu Latvijā,” ar labākajiem dzīves mirkļiem dalās orientieriste un atzīst, ka “orientēšanās ir tas, kur es jūtos visvairāk kā es pati. Šobrīd neesmu atradusi neko citu, ko darot es justos tik labi” . Atdodot sevi visu sportam, nākas arī kaut ko upurēt, šajā gadījumā tie ir Sandras draugi, kuriem iznāk veltīt maz laika. “Es nevaru teikt, ka man nav draugu, man ir mani domubiedri, orientieristi, tāpēc grūti novērtēt, cik liels mīnuss ir šis. Domāju, manā dzīvē orientēšanās sniedz tikai plusus,” pārliecināta jauniete.

Jautāta, vai šo gadu laikā ir bijis kāds neparasts atgadījums, Sandra stāsta: “Joprojām dažos mežos man bail skriet. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet mežā pie Straupes, pie Riebiņu ezera, kur esmu uzaugusi, man joprojām ir bail skriet vienai. Daži orientieristi tur sastapuši mežacūkas un citus zvērus. Ja man ir izvēle, tad labāk tur neeju iekšā. Piemēram, Zviedrijā es nekur nebaidos iet viena, jo tur suņi nekad vieni neklīst apkārt, salīdzinot ar Latviju, kur tie var uzrasties aiz katra stūra. Jā, tas ir dīvaini, ka man ir bail skriet mežā, kurš man ir vistuvākais.”

Sandra ir tikai 20 gadus jauna, tomēr dzīvē jau sasniegusi daudz. “Domāju, ka esmu vēl tikai ceļā uz lielākajiem sasniegumiem. Šogad uzvarēju Latvijas čempionātā sprinta distancē. Tur es pieaugušo konkurencē piedalos pirmo gadu. Šajā grupā esmu visjaunākā, tāpēc uzvara man bija ļoti nozīmīga. Biju ļoti priecīga. Tas man ir devis šim gadam tādu kā atspaidu, ka es varu. Šo rezultātu dēļ augusta beigās braukšu uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā. Pagājušogad biju pēdējo gadu junioru grupā, startēju arī Junioru pasaules čempionātā, kur sprinta distancē finišēju 12., un 12. vieta no 140 dalībniekiem bija vairāk nekā sasniegums, tas bija kā pārsteigums, jo neteiktu, ka noskrēju gana labi. Pēc tā man bija pacēlums arī šim gadam.” Ikdienā jaunā orientieriste trenējas ļoti daudz, tās ir sešas līdz septiņas stundas nedēļā, nometnes laikā stundu skaits sasniedz pat desmit. “Es esmu pati jaunākā Latvijas izlasē, gadus desmit jaunāka par visiem pārējiem. Šobrīd manā dzīvē ir tāds posms, ka jūtos drusku jocīgi, jo brīžiem šķiet, ka cilvēki no manis pārāk daudz gaida, bet šīs gaidas es vēl nevaru attaisnot. Tam es cenšos tikt pāri un neņemt vērā. Tas ir papildu spiediens, ko izdara uz mani,” par pašreizējo situāciju stāsta meitene. Sandru Latvijas IV Olimpiādes atklāšanas gājienā Valmierā pieteica kā jauno novada cerību. “Tā arī bija viena šogad svarīga medaļa- Pārgaujas novadam izcīnīju sudraba medaļu Latvijas Olimpiādē. Bet, ja godīgi, tad tas nebija pārsteigums, jo es biju pārliecināta par saviem spēkiem. Mani pārspēja tikai Latvijas izlases līdere, kas šobrīd ir labākā valstī. Protams, bija prieks par iegūto 2. vietu, bet to nebija grūti sasniegt. Zināju, lai es neiegūtu medaļu, jānotiek kaut kam sliktam,” par sniegtajiem rezultātiem un dalību olimpiādē stāsta Sandra.

Sportiste mācās Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē komunikācijas zinātni. “2. kursu sākšu žurnālistikas apakšvirzienā. Tur vēlējos mācīties jau pēc vidusskolas, bet visi mani centās atrunāt, sakot, ka šajā profesijā var strādāt, to nestudējot augstskolā, tāpēc aizgāju mācīties japāņu valodu. Šī izvēle mani galīgi neuzrunāja tā, kā biju gaidījusi. Tās studijas pametu un sāku mācīties to, ko es pati vēlos, un es vēlos kļūt par sporta žurnālisti. Jau tagad strādāju Latvijas Orientēšanās federācijā, rakstu rakstus, ja atliek laiks,” stāsta apņēmīgā jauniete un atzīst, ka ar orientēšanās sportu nevar nopelnīt, tādēļ līdztekus sportam ir nepieciešams strādāt.

Sandras dzīve vienmēr bijusi piepildīta – no bērnības orientēšanās sports, aktivitātes ģimnāzijas laikā, japāņu valodas, žurnālistikas studijas – šīs nodarbes aizņem daudz laika. Kā visu paspēt? Lai to izskaidrotu, Sandra dalās ar savu dzīves atziņu: “Ja man nepatīk tas, ko daru, man nekad nav grūti pārstāt to darīt. Tieši tā bija ar japāņu valodu. Ja esmu spējusi 11 gadus orientēties un neesmu pametusi, tad tas man laikam ļoti patīk. Jāatzīst, ka man patīk viss, kas šobrīd notiek manā dzīvē, tāpēc es neko nemainu.” Jautāta, kā atpūšas, kad orientēšanās nedaudz par daudz, kad skola prasa pēdējos spēkus, Sandra teic: “Man patīk pabūt pašai ar sevi. Kad visa ir par daudz, es parasti braucu uz jūru, pasēžu, paskatos ūdenī un padomāju par dzīvi vai arī vienkārši aizeju viena pastaigāties. Tā ir vieglāk sakārtot domas. Bet nav tā, ka ir jābēg prom, lai no visa atietu, vismaz līdz šim tā nav bijis.”

Sandra sevi raksturo tā: “Zinu pilnīgi skaidri, ko gribu, tas arī man palīdz. Domāju, jebkuram, kurš skaidri zina, ko grib, dzīve palīdz. If you are honest to yourself what you want, your life gives it to you – šis teiciens varētu raksturot mani, tā īss latvisks tulkojums varētu būt- es esmu godīga pret sevi.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Diena skolā ar vecvecākiem

05:05
03.05.2024
48

Priekuļu vidusskolas sākumskolas audzēkņiem bija iespēja aizvadīt skaistu aprīļa nogales dienu kopā ar saviem vecvecākiem. 19.aprīlī pirmajā stundā skolēni bija uzaicinājuši vecmāmiņas un vectētiņus uz klases stundu, mazbērni kopā ar viņiem gatavoja krūzītes paliktnīšus, kas būs mīļa piemiņa no dienas pasākuma, parādīja savu klasi, sarunājās. “Visi bērni no rīta bija saposušies, priecīgi un satraukti, sagaidot […]

Rūpēs par vidi – stādīt kokus

05:11
01.05.2024
48

“Ir idejas, kas briest gadiem, bet zvaigznes “nesastājas” tā, lai tās realizētos. Un tad vienā jaukā dienā viss notiek, jo kāds tomēr tās zvaigznes sabīda, kā vajag,” tā par aizvadīto koku stādīšanas akciju Cēsu Jaunās skolas 4. un 5.klašu skolēniem un viņu vecākiem teic klašu audzinātāja Jolanta Briša. Viņa kopā ar kolēģi, dabas zinību skolotāju […]

Dejotāji atver Laimas dārzu

05:11
01.05.2024
181

Priecīgi un reizē satraukti Cēsu novada dejotāji no pirmās līdz 12. klasei Priekuļos, Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā tautas deju kolektīvu koprepertuāra pārbaudē – skatē rādīja, kas apgūts, gatavojoties XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un lielkoncertam “Es atvēru Laimas dārzu”. Cēsu novadā kolektīvus vērtēja Dagmāra Bārbale – horeogrāfe, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un […]

Topošajiem mūziķiem iespēja apgūt jaunas un papildināt esošās prasmes

05:12
25.04.2024
51

“Šīs meistarklases ir daļa no pasākumu sērijas, ko veicam kā metodiskais centrs. Šajā reizē tā bija jauno dziedātāju vokālās un skatuves prasmju attīstīšana un koncertmeistaru profesionālā pilnveide,” tā par 15.aprīlī aizvadīto notikumu Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā pastāsta iestādes metodiķe Ija Groza. “Šajā reizē mēģinājām jaunu formātu – vienā telpā, vienā vietā norisinājās gan vokālo […]

Kultūras apmaiņa un ielu māksla. Jaunieši mācās sadarbību un toleranci

10:26
23.04.2024
87

12 jaunieši no Nīderlandes un tikpat Cēsu novada pārstāvju pagājušajā nedēļā darbojās Cēsīs. Viņi tikās projektā “Ielu mākslas spēks 2.0”, kura mērķis ir veicināt izpratni par līdzdalību, sadarbību, toleranci. Kopējā darbā tapa arī kas jauns – ar ielu mākslai raksturīgajiem paņēmieniem apgleznota telpa Jauniešu mājā. “Sākotnējais plāns projektā bija piešķirt jaunas krāsas Jauniešu mājas iekšpagalmam, […]

CVĢ fiziķu komanda iegūst 3.vietu valsts mērogā

05:12
19.04.2024
95

“Pats komandu olimpiādē piedalījos jau trešo reizi, bet šajā gadā veicās vislabāk. Bija ļoti interesanti, sadalījām uzdevumus starp mums pieciem,” par dalību Latvijas Fizikas komandu olimpiādē pastāsta Cēsu Valsts ģimnāzijas (CVĢ) 12.a klases skolnieks Kārlis Driba. “Šoreiz bija daudz komandu, vairāk nekā abās iepriekšējās olimpiādēs, tāpēc tas bija arī zināms izaicinājums. Bija patīkami redzēt starp […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
27
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
38
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
27
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
63
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
53
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi