Tā, iesākot interviju, atzīst Vidzemes reģionālā centra Cēsu Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes vadītāja Anete Dimante (23). “Absolvējot Cēsu Valsts ģimnāzijas humanitāro klasi, plānoju iestāties Nacionālajos bruņotajos spēkos, tomēr dažādu iemeslu dēļ izsapņotais sapnis bija jānoliek malā. Nezināju, kur un ko studēt. Te paziņa, kura bija absolvējusi Rīgas 1. medicīnas koledžu, ieteica, lai izmēģinu spēkus medicīnas jomā. Izpētījusi piedāvātās studiju programmas, nodomāju, ka medicīna noderēs vienmēr, arī tad, ja nepatiks izdarītā izvēle,” atminas Anete. Neskatoties uz sarežģīto pirmo studiju gadu koledžā, jauniete saprata, ka atrodas īstajā vietā. “Protams, teorija ir viens, bet prakse pavisam kaut kas cits. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, kad, studējot trešajā kursā, uzsāku strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā par sanitāri. Tagad priecājos par izvēli strādāt, jo, pārnākot uz Cēsīm, būtu grūti, ja nebūtu nekādas darba pieredzes,” atzīst Anete.
Pēc atgriešanās Cēsīs Anete Dimante Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā uzsāka darbu kā ārsta palīgs, zemais atalgojums bija iemesls, kas mudināja jaunieti mācīties vēl gadu, lai saņemtu sertifikātu par brigādes vadītājas amatu. “Iegūtais sertifikāts uzliek lielāku atbildību. Jāstrādā vairāk, brīvā laika ir maz, bet pagaidām esmu ļoti apmierināta un domāju, ka pāris gadu tā arī paliks. Protams, atminoties pašu sākumu kā brigādes vadītājai, nākas domāt, kam tik cauri neesmu gājusi. Tās bija ugunskristības. Pirmajā darba dienā saņēmām trīs izsaukumus, visos gadījumos pacienti bija bezsamaņā, vienā gadījumā bija nepieciešams veikt reanimāciju, kura diemžēl bija nesekmīga. Darīju visu, ko varēju, bet ar to dažreiz ir par maz,” teic jauniete un norāda, ka, strādājot pusotru gadu, mierīgas dežūras nav bijušas, tomēr tās sniegušas neatsveramu pieredzi:” Katru reizi ir smagas situācijas – bezsamaņas, ceļu satiksmes negadījumi, cietuši bērni. Lai arī ko, braucot uz izsaukumu, izplāno, ieraugot situāciju, visu nākas mainīt. Nekam nevari būt gatavs,” teic A. Dimante.
Katra situācija, katra zaudētā dzīvība liek izvērtēt darīto. “Situācijas atšķiras, bet daru visu, kas ir manos spēkos. Grūtāk, ja aizbraucam uz notikuma vietu un saprotam, ka palīdzēt vairs nevaram, savukārt katra izglābtā dzīvība sniedz gandarījumu. Jāteic, ka no darba neietekmējos, tas man pašai pat radīja izbrīnu, jo pēc dabas esmu ļoti emocionāla. Kad palīgā steidzos nezināmiem cilvēkiem, tad mans galvenais uzdevums ir darīt savu darbu, aizmirstot par emocijām, ar sev zināmiem atkal ir citādi. Tomēr darbs noteikti mani ir padarījis emocionāli stiprāku, varu pastāvēt par sevi un to, ko daru. Esmu iemācījusies visu tik ļoti neņemt pie sirds, jo, sākot strādāt, bieži vien palīdzību nācās sniegt cilvēkiem, kuri atradās alkohola reibumā. Vārdi, kādi birst pār viņu lūpām, kad cenšamies sniegt palīdzību, lielākajai daļai cilvēku liktu no kauna zemē ielīst,” par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieku ikdienu stāsta cēsniece.
Darbs paņem Anetes lielāko laiku, tāpēc izklaidēm un atpūtai tā nav, tomēr, kā pati jauniete teic, darbs maina intereses. “Bieži vien, braucot uz izsaukumiem, palīdzība jāsniedz jauniešiem, kuri lietojuši alkoholu. Redzot to, kādas traumas tiek gūtas, arvien vairāk aizdomājos par lietām, kurām iepriekš netika pievērsta uzmanība. Runa ir ne tikai par šāda veida izsaukumiem, bet visiem kopumā,” tā Vidzemes reģionālā centra Cēsu Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes vadītāja Anete Dimante.
Komentāri