Priekuļu novadā viesojās astoņi brīvprātīgie jaunieši, kuri piedalījās “Ķieģeļa mākslas festivāla” sagatavošanas darbos. Jaunieši atbraukuši no Itālijas, Spānijas, Francijas, Portugāles un Ungārijas. Par iespēju piedalīties brīvprātīgajā darbā Latvijā viņi uzzinājuši, pateicoties programmai “Erasmus+: Jaunatne darbībā”. Uz sarunu par iespaidiem aicinājām studenti no Itālijas Alesiju Marandžo un ungāru meiteni, kura ikdienā strādā par advokāti, Agnesi Kelleri.
-Kādi ir jūsu iespaidi par Latviju, Cēsīm un Liepu?
Alesija: – Mūs visus pārsteidza Latvijas daba. Ir fantastiski strādāt dabā un ar dabas materiāliem. Instalācijas, kuras veidotas “Ķieģeļa festivālā”, tapušas, izmantojot tikai dabas priekšrocības. Mēs ar koka elementiem radām noskaņojumu. Tas, ka varam darboties ārpus telpām, deva plašuma sajūtu.
– Kāpēc jūs izdomājāt kā brīvprātīgie braukt uz Latviju?
Agnese: – Savā ikdienā strādāju pilnīgi citā virzienā. Mans darbs prasa aukstasinīgi analizēt faktus un būt vairāk burta kalpam, mazāk paļauties emocijām, tāpēc brīvprātīgais darbs ir kā līdzsvars. Man tas ir hobija vietā, jo tā es smeļos spēku. Kādu dienu es skatījos internetā brīvprātīgā darba iespējas, tad arī uzzināju par Latviju. Mani saistīja šīs organizācijas un paša pasākuma vēstījums, tā nolēmu pamēģināt ko nebijušu. Manā profesijā ir neiespējami būt radošam, tur radošums nav nepieciešams, bet šī projekta ietvaros varu būt līdz mielēm radoša. Uzskatu, ka man dzīvē ir daudz dots un ka šī ir tā izpausmes forma, kurā es varu labu atdarīt ar labu.
Alesija: – Ar mani viss ir pilnīgi citādi varbūt tāpēc, ka neesmu advokāts kā Agnese (meitene smejas). Manā gadījumā projekts nav centrālā vērtība, kāpēc esmu ieradusies. Man, protams, patīk tas, kas te top, man šķiet svarīgs brīvprātīgo darbs, bet es šurp braucu pēc pieredzes ārvalstīs. Studēju universitātē, un par šo valsti uzzināju, pateicoties mammas kolēģei. Tālāk izzināju visas detaļas un tikai tad piesaistīju projekta uzdevumus un brīvprātības nozīmi.
– Kādas atziņas pēc šeit pavadīta mēneša paņemsiet līdzi?
Alesija: – Lai gan šķiet, ka mēnesis ir mazs laika sprīdis, man tas tomēr izrādījās ilgs laiks. Latvija ļoti atšķiras no Itālijas. Es varu runāt tikai par sevi, tāpēc teikšu, ka man tā bija mācība. Bez šaubām, ceļojot iespējams uzzināt kaut ko jaunu par citām valstīm, citām tautām, viņu mentalitāti un kultūru, bet šajā gadījumā es ļoti daudz jauna uzzināju tieši par sevi un savu valsti. Es pat nenojautu, ka tik ļoti mīlu Itāliju. Sākumā, šurp atbraucot, saņēmu jautājumus par savu dzimteni, bet visu laiku atrunājos, ka neesmu patriote, ka Itālija ir tāda parasta valsts, ko tur stāstīt. Taču tagad esmu noilgojusies pēc mājām, man ļoti pietrūkst dzimtenes, mūsu ieradumu, kultūras un cilvēku. Par Latviju varu pateikt, ka tai kā ikvienai valstij ir savas stiprās un vājās puses. Lielākais pluss, jau minēju, ir daba. Tādas dabas nav tur, kur es dzīvoju. Viens no lielākajiem piedzīvojumiem bija došanās mežā. Bet tanī pašā laikā, salīdzinot ar manu valsti, te ir pārāk mierīgi, pārāk klusi. Cilvēku ir ļoti maz, tie, kas ir, dzīvo tādā saskaņā ar dabu, ka atrodas tikpat kā meditatīvā stāvoklī. Daba latviešus ļoti ietekmē, līdz ar to gribētu teikt, ka Latvija nav domāta katram. Boloņa, pilsēta, kur es studēju, dažkārt ir ļoti trokšņaina. Tik trokšņaina, ka mēdz nokaitināt, taču tagad saprotu, ka protu ar to sadzīvot, man tas pat patīk. Latvju miers un klusums drīzāk šķiet apgrūtinošs.
Agnese: – Es varu tikai piekrist Alesijai. Zinu, ka šis ir tikai mazs brītiņš, ko mēs te pavadām, bet es arī esmu sailgojusies pēc Ungārijas. Atšķirībā no Alesijas es vienmēr ar savu valsti esmu lepojusies. Tomēr ceļošana ļauj iepazīt citas kultūras, un Latvijā es nekad neesmu bijusi, tāpēc esmu ļoti priecīga par šo iespēju. Kā reiz šorīt saviem vecākiem rakstīju vēstuli, kurā minēju, cik ļoti man te patīk. Te ir ļoti draudzīgi un atvērti cilvēki. Visi viens otram izpalīdz un valda apbrīnojama tīrība. Jābilst, ka mani fascinē šejienes daba un zaļums, jo Ungārijā laukos ir zaļš, tomēr karstā laika dēļ viss ātri izdeg. Pie jums daba zaļo, pateicoties lietum, arī gaiss ir tīrāks, taču es te salstu (smejas).
Alesija: -Man patīk, ka cilvēki šeit dzīvo vienkārši un nesamāksloti. Viņi izstaro laipnību un sirsnību. Protams, ja salīdzinām ar portugāļiem, spāņiem vai itāļiem, rakstura izpausmes ir pilnīgi atšķirīgas, taču arī latvieši prot laipni uzņemt.
Vai bija kādi izaicinājumi?
Alesija: – O, jā (smejas)! Man problēmas sagādāja latviešu virtuve. Es esmu itāliete, tagad to apjaušu kā nekad agrāk. Mūsu nacionālā virtuve ir lieliska, un es cenšos dzīvot pēc veselīgiem principiem, taču te es nevarēju veikalā atrast labu, kvalitatīvu gaļu un zivis. Visu šo laiku pārsvarā ēdu ābolus, banānus, rīsus ar vistu un picu. Tik daudz picas es savā mūžā neesmu ēdusi.
Agnese: – Man nebija tādu problēmu ar ēdienu. Es cenšos būt elastīga. Izmēģinu jauno, nezināmo, bet, kā jau minēju, mans pārbaudījums bija aukstais laiks. Man ir diezgan slikta imunitāte, tāpēc baidījos, vai nesaslimšu. Esmu ļoti atkarīga no saules. Saulains laiks iespaido manu garastāvokli, ja, no rīta pamostoties, aiz loga ārā līst, tas atstāj iespaidu uz manu noskaņojumu. Par laimi, es nekad nebiju viena, mēs strādājām komandā un jokojām, tāpēc viss drūmais noskaņojums ātri pagaisa.
Komentāri