Tas bija apmēram pirms desmit gadiem, nesen biju sākusi strādāt laikrakstā ”Druva” par žurnālisti, un kopā ar fotogrāfu Māri Buholcu bija jādodas uz vienu no pirmajām intervijām. Māris vien noteica, ka būs jābrauc ar viņa auto, un devāmies uz stāvlaukumu, kas atrodas netālu no redakcijas. Atceros to skatu, kā laukumā stāvēja vien divas automašīnas – žigulis un vēl kāds modernāks braucamrīks. Abi auto stāvēja blakus, es pie sevis domāju, cik smieklīgi būtu, ja būtu jābrauc ar žigulīti. Man par lielu pārsteigumu Māris atslēdza tieši to auto. Biju visai samulsusi, laikam pat sakautrējusies. Tagad domāju, diezin ko desmit gadi ir izdarījuši ar manu domāšanu, bet šovasar pēc ilgāka laika man bija iespēja atkal braukt ar žigulīti, jutos lepna, vizinoties ar šo auto.
Nevar nepamanīt, ka daudzi jaunieši Cēsīs brauc ar žiguļiem. Cēsnieks Reinis Reķis savu žigulīti piedāvā pat jaunlaulātajiem kā kāzu auto. Un interese esot visai liela. Viņš piekrīt, ka interese par šo auto pēdējos gados strauji mainījusies un vecais labais žigulītis kļuvis iecienīts jauniešu vidū.
”Man ir 1992. gada pelēkas krāsas žigulītis, ko no pazīstama puiša barterā iemainīju. Tas bija savulaik piederējis viņa vecamtēvam. Esmu auto saposis, tehniski savedis kārtībā un piedāvāju nomāt. Domāju, daudzi šobrīd jau žiguli novērtē kā trendu, kā foršu vēsturisku fīču. Arī man patīk šis auto, lai gan pats ikdienā bieži ar to nebraucu,” saka R. Reķis un bilst, ka šajā auto nav nekā lieka. Kondicioniera nav. Ja ir par karstu, jāatver logs. Turklāt jāatver pašam, griežot rokturi, nevis piespiežot kādu elektronisku podziņu. Nav stūres pastiprinātāja, tas pārbauda muskuļu spēku un vīrišķīgumu,” smejot saka žiguļa saimnieks un teic, ka ziemā ar auto nebraucot un to nevienam arī nedodot. Tas tādēļ, lai mašīnu pasargātu no sāļiem un rūsas.
”Esmu redzējis daudzus žiguļus pilsētā. Citi gan ir pārizķēmoti, tādi man vairs nepatīk. Skaisti ir tie, kas vienkārši tiek kopti, turklāt nauda jāiegulda diezgan daudz, lai viss būtu kārtībā. Ja daudz brauc, bieži jāmaina bremžu uzlikas, bet to visu var izdarīt,” saka žiguļa īpašnieks. Vienīgais, ko Reinis atļāvies, auto ielicis labu mūzikas sistēmu.
Arī cēsniekam Kasparam Gaigalam ir žigulītis. Viņa auto ir 1986. izlaiduma gada, un auto īpašnieks bilst, ka auto ir īpašs ar savu smaržu vien.
”Man jau iepriekš bija žigulis, šis ir nākamais. Pats vasarā ar to vizinos, kādreiz iedodu draugiem. Citi lūdz kāzām, lai aizdodu, bet piekrišana visnotaļ šai mašīnai ir,” saka Kaspars un bilst, ka žigulis pašlaik kļuvis par iekārotu auto un tā cena svārstās pat no tūkstoš līdz diviem tūkstošiem eiro.
”Nezinu, tieši kurā mirklī žigulītis kļuva par oldschool vāģīti, bet skaidrs viens, tāpat kā amerikāņiem ir savi vecie braucamie, ar kuriem viņi lepojas, tāpat mums žigulītis ieņēmis šo vietu. Tas tiešām ir kļuvis par stilīgu braucamo,” vērtē cēsnieks un, vaicāts, vai tomēr dažas meitenes neatsakās žigulī kāpt, joko: ”Meitenēm šodien ir daudz svarīgāk, pie kā kāpt, nekā kur! Bet, ja nopietni, tad žigulītis savu kanti tur, un to novērtē arī meitenes. Protams, svarīgi, lai auto būtu kopts un glīts. Es savējo turu kārtībā. Ziemā lieku garāžā, lai sāļi neēd auto,” bilst Kaspars un stāsta, ka liels prieks ir par to, ka žigulī nav radio un nekādas citas audio iekārtas. Tas nozīmē, ka cilvēkiem beidzot atkal ir laiks vienam ar otru parunāties.
”Protams, jāpiešaujas nedaudz pie citādas braukšanas. Žigulītis tomēr ir cita gadsimta auto. Nav dažādu ekstru, pie kurām esam pieraduši. Ir jāiemanās apstāties krustojumā, pagriezt stūri, kurai nav pastiprinātāja. Braucot lielākus gabalus, nogurst nedaudz vairāk, jo auto sēdekļi varbūt nav tik ērti kā modernai mašīnai. Arī viena laba kondicioniera vietā ir četri, kas pašam jāatver,” smaidot stāsta Kaspars un bilst, ka žigulis tomēr ir viens lielisks braucamais.
Komentāri