Cēsniece Laura Krūmiņa – Zvaigzne izdevusi grāmatu bērniem “Pipara un Pērles piedzīvojumi. Sarkankrūtītis nepatikšanās”, kuru ilustrējusi Diāna Stupele.
Laura apraksta savas ģimenes suņuku piedzīvojumus, sargājot putnu barotavu no naskās kaimiņu kaķu dāmas. Pipars ir temperamentīgs suns, ko Laura ar vīru iegādājās, dzīvojot Spānijā, bet Pērle ir suņu meitene, kas paņemta no Cēsu dzīvnieku patversmes, lai Piparam būtu kompānija. Daļa ienākumu no grāmatas tiks ziedota tieši šai patversmei, novērtējot darbinieku rūpes.
Pipars ir kārtīgs spāņu puisis ar temperamentu, atvērtu sirdi un lielu mīlestību, bet Pērle kārtīga latviešu meitene, lēnīga un ļoti sirsnīga, tā Laura raksturo ģimenes četrkājainos mīluļus, uzsverot: “Abiem suņukiem ļoti labi saskan. Gads gan pagāja, kamēr Pipars Pērli pieņēma, bet tagad ir nešķirami, visur dodas kopā, viens otru pieskata un aizstāv.”
Saruna ar “Druvu” notiek brīdī, kad grāmatas tikko saņemtas no tipogrāfijas. Laura atzīst, ka rezultāts ir pat vēl skaistāks, nekā cerēts – cietie vāki, biezās lapas ar skaistajiem attēliem un lielums, kas ir ērts, lai bērni grāmatu varētu noturēt rokās. Autore vērtē, ka grāmata vispiemērotākā būs bērniem no dzimšanas līdz sešu septiņu gadu vecumam.
– Kā radās doma par bērnu grāmatu?
– Ideja radās pirms apmēram četriem gadiem, bijām aicināti radu meitenei, kas tikko bija iemācījusies lasīt, dzimšanas dienā dāvināt grāmatu, kurā teksts drukāts tikai lielajiem burtiem. Atradu vien divus tādus izdevums, turklāt viens bija ļoti sliktā kvalitātē. Tad radās ideja, ka vajag grāmatu, kas ir gan skaista, gan saturā balstīta paaudžu vērtībās. Nereti bērniem domātās grāmatas ir mūsdienīgas, bet es vēlējos, lai darbā būtu skaidrotas cēloņu un seku likumsakarības bērniem uztveramā veidā, kas papildinātas ar klasiskām ilustrācijām. Doma bija radusies, bet stāsta, ko uzrakstīt, vēl nebija.
Kad piedzima meitiņa, jau pavisam maziņai sāku lasīt priekšā. Lasot meitai Zanes Eniņas grāmatu par pingvīna piedzīvojumiem Dienvidamerikā un Antarktīdā, atnāca arī mans stāsts. Sapratu, ka jāraksta par mūsu suņiem, kuru dzīve ir piedzīvojumu pilna. Pērn uzlikām putnu barotavu, kurā viesojās 18 dažādu sugu putni, pat tādi, kādus nekad iepriekš nebiju redzējusi. Bet kaimiņu mājā ir kaķene, dāma ar raksturu, kura nāca medībās. Tas mūsu suņiem negāja pie sirds, četrkājainie draugi barotavu ļoti uzraudzīja. Tā radās stāsts, kurā brīnišķīgi iespējams attēlot cēloņu un seku likumsakarības, kas arī mūsdienās mazuļiem ir ļoti svarīgas.
Tālāk jau viss noritēja raiti, sazinājos ar tipogrāfiju, lai gan vēl nezināju, kas grāmatu ilustrēs. Bet tajā pašā dienā draudzene atgādināja par mūsu treneri, kura meditējot zīmē, sapratu, ka tieši viņu biju meklējusi, tāpēc biju priecīga, ka viņa, ne mirkli nevilcinoties, piekrita ilustrēt grāmatu. No stāsta uzrakstīšanas un ilustrāciju zīmēšanas līdz maketēšanai un izdošanai pagāja pusgads, bet no ieceres visu tekstu drukāt tikai lielajiem burtiem gan atteicos.
Grāmatu rakstot un maketējot, tekstu un attēlus sūtīju draugiem, kuriem ir mazi bērni, lai komentē, rosina, ko uzlabot. Ieteikumus ņēmām vērā, un bija saviļņojoši, kad cilvēki teica, ka nevar sagaidīt arī galarezultātu.
Ņemot vērā daudzos ierobežojumus, plānojam grāmatu pārdot internetā, jo to ērti nosūtīt arī ar pakomātu starpniecību. Izveidojām mājaslapu, kurā ir arī plašāks stāsts par izdevumu. Šajā laikā grāmatas, neskaitot virtuālo vidi, būtībā ir vienīgā izklaide, kas ļauj piedzīvot dažādus notikumus ārpus ikdienas rituma.
– Vai meitai savu grāmatu esat lasījusi?
– Jā. Viņai gan ir tikai gads un septiņi mēneši, bet ļoti patika ilustrācijas, atpazina mūsu suņus. Ir ļoti īpaši lasīt bērniem priekšā un iemācīt mīlestību pret grāmatām. Viņai jau tagad patīk ļoti daudzas grāmatas, bet vismīļākais ir stāsts par kurmīšiem. Tas jālasa priekšā pat vairākas reizes dienā.
– Pirms sarunas teicāt, ka grāmata ceļos arī uz Lielbritāniju.
– Jā, tā kā man ir draugi un paziņas ārzemēs, tad liels prieks, ka grāmata būs pieejama ne tikai Latvijā, bet arī ceļos uz ārvalstīm – pirmās uz Lielbritāniju, nākamās uz Kanādu. Uz Spāniju gan nē.
– Jums Spānijā nebija latviešu draugu?
– Nē, mums ar vīru bija rozā briļļu periods, kad bijām pilnīgi pašpietiekami divatā un vēl ar Piparu. Mēs nemeklējām latviešu komūnas, jo mums tieši bija vēlme izrauties no Latvijas, būt citā kultūrā, vidē, valodā.
– Kas atveda atpakaļ uz Latviju?
– Mēs kā gājputni bijām prom trīs ziemas, rudenī aizlidojot un pēc trīs ziemām pavasarī atlidojot. Vēlējāmies, lai ģimene un draugi būtu sasniedzamā, nevis tikai telefona zvana attālumā. Bet ļoti izbaudījām arī tur pavadīto laiku. Pēc atgriešanās Latvijā esam gandrīz sešus gadus. Esmu cēsniece, vīrs ir no Raunas, bet atgriežoties sākām dzīvot Valmierā, es tur dabūju darbu, vīrs strādāja Smiltenē. Tomēr vēlējāmies dzīvot savā mājā, tāpēc, kad radās iespēja nopirkt māju Cēsīs, bijām priecīgi pārcelties uz Agru, ciematiņu pie pilsētas robežas.
Ja pēc vidusskolas likās, ka ir jātraucas projām, dzīve ir tikai Rīgā un vajag redzēt pasauli, tagad ir sajūta, ka ir labi sazemēties, atgriezties un būt šeit. Agrā ir miers un klusums, tāpēc daļēji ir sajūta, ka esam laukos. Prieks, ka te arvien vairāk apmetas ģimenes ar bērniem, tāpēc ir sajūta, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Agra iegūs otru elpu un otru skatu.
– Vai pirmajai grāmatai sekos arī nākamās?
– Es ļoti gribētu, ka tā nav vienīgā, jo, ko stāstīt par suņu piedzīvojumiem, man ir un arī Diāna ir gatava zīmēt nākamos attēlus. Rakstīšana man ir tuva, jo pēc izglītības esmu komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste.
-Bērnu grāmatu piedāvājums ir liels. Kas dod sajūtu, ka arvien vajag rakstīt?
– Labu grāmatu nevar būt par daudz – īpaši bērniem. Jo grāmatas ļoti bagātina, attīsta iztēli, palīdz iepazīt pasaules daudzveidību. Mūsdienās daudzi ļoti ilgu laiku pavada pie dažādiem ekrāniem, bet grāmatas ir tā vērtība, kas var atraut no viedierīcēm un ievest citā, skaistā pasaulē.
– Jūs stāstījāt, ka bērnībā pārstājāt lasīt grāmatas, atsākāt ne tik sen. Kas notika?
– Var likties ļoti muļķīgi, bet skolā literatūrā mums bija konkurss, pusgada laikā bija jāizlasa pēc iespējas vairāk grāmatu. Tam, kurš izlasīs visvairāk, uz Ziemassvētkiem bija apsolīta balva. Man bija gadi astoņi, biju ļoti azartiska un cītīga, izlasīju vairāk par simts grāmatām. Un uzvarēju. Bet kā balvu saņēmu kartīti. Tikai kartīti. Es tik ļoti apvainojos uz skolotāju, ka tas patikai pret grāmatām man pielika punktu uz vairāk nekā 20 gadiem.
Zinot, ka ieraduma veidošanai nepieciešama vismaz 21 diena, pirms meitas piedzimšanas izlēmu, ka katru dienu, gribu vai negribu, bet izlasīšu izvēlētās grāmatas 20 lapaspuses. Un tā pamazām, un nu jau lasu trešo gadu, turklāt neskaitot lapaspuses.
– Vai arī pieaugušajiem ir svarīgi lasīt?
– Kā kuram. Mēs esam draugu grupiņa, kas savā starpā mainās ar izlasītajām grāmatām. Mums nav jāiet uz bibliotēku, jo cauru gadu nodrošinām cits citu ar grāmatām. Bet tai pašā laikā šo draugu ģimenēs ir cilvēki, kuri grāmatas neņem rokās, viņiem ir citas intereses.
Draudzene mani saslimdināja ar detektīvromāniem. Bet, kad atsāku lasīt grāmatas, izvēlējos lasīt par Otro pasaules karu, kā tas skāris pasauli. Man šķita, ir ļoti svarīgi saprast mūsu vēsturi un to, kas pasaulē ir noticis, jo tas ir tas, kas mūs ir veidojis. Un, gaidot meitu, nāca sajūta, ka pienāks laiks, kad viņa ies skolā un vaicās – kā tad tur bija? Un man gribas zināt, lai varu atbildēt, izstāstīt, nevis teiktu – pagaidi, pagaidi, tūlīt ieguglēšu, lai gan mūsdienās gūgle meklētājs ir kā mūsu labā roka.
Komentāri