Cēsniece Liene Eicēna kopā ar vīru Jāni gadu iecerējusi pavadīt pasakaini skaistajā “Gredzenu pavēlnieka” zemē. Jau piekto mēnesi viņi iepazīst Jaunzēlandi. Tikko kā vasarā abi ieguvuši maģistra grādu audiovizuālajā mediju mākslā, kravāja somas un metās vēl nebijušos piedzīvojumos uz zemeslodes otru malu. Ideja par došanos turp radusies spontāni. Pavasarī modusies dziņa izdarīt ko galvu reibinošu. Piemērota iespēja rasta jauniešu ceļojumu programmā “Work and Holiday”, kur pieteikušies vīzai uz Jaunzēlandi, pēc pāris nedēļām saņēmuši kāroto apstiprinājumu. Jāteic, ka ik gadu šāda iespēja tiek piedāvāta vien simts jauniešiem.
Līdzīgas iespējas minētā programma piedāvā arī braucieniem uz Kanādu un Austrāliju. Eicēnu pāri saistījusi tieši Jaunzēlande, jo tā ir valmierieša Jāņa sapņu zeme. Turklāt vīza, ko jaunieši varējuši dabūt, ļāvusi gan ceļot un atpūsties, gan strādāt. Prātā gan jāpatur, ka pie viena darba devēja nedrīkst līgt ilgāk par trim mēnešiem.
Septembra sākumā viņi ieradušies Oklendā – lielākajā eksotiskās vulkānu un geizeru zemes pilsētā. Nu jau ilgāku laiku Liene un Jānis pavada austrumu krasta pilsētiņā Napjērā, strādā vīnogulāju laukā. Tur arī iecerējuši sagaidīt izdaudzināto Art Deco festivālu, kas ir viens no galvenajiem gada notikumiem pilsētā un ilgst vairākas dienas.
“Esam tikuši diezgan šikā vietā. Izrādās, strādājam vienā no lielākajiem Jaunzēlandes vīna ražošanas uzņēmumiem, kas vīnus eksportē arī uz Eiropu. Mūsu pienākumos ietilpst vīnogulāju lapu retināšana, vadu pārlikšana, augu piestiprināšana. Darbs viegls, apkārt skaista vide un draudzīgs priekšnieks,” pastāsta Liene.
“Ceļošana rada atkarību. Jo vairāk redzi, jo pārliecinošāk saproti, ka gribas redzēt vēl. Ir tik daudz neredzētu vietu, neiepazītu kultūru,” saka Liene un atklāj, ka šāds ceļojuma stils ir ļoti parocīgs, jo ceļošana neprasa tikai izmaksas, bet arī ļauj nopelnīt, tādējādi tiek apmaksātas turpmākās ceļojuma gaitas. Darbs jauniešiem ir svarīgs, jo Jaunzēlande ir dārga valsts. Paguvuši pastrādāt vairākās vietās, viņi pamanījušies uzzināt daudz jauna. Līdz šim kāds no viņiem iepazinis darbu tomātu siltumnīcās, kivi laukos, vīndarītavā, lasījuši arī ēdamās puķes.
Iespaids par jaunzēlandiešiem jau lidostā veidojies ļoti labs un turpmāk tikai nostiprinājies. Visapkārt laipni, smaidīgi cilvēki, viss kārtīgs, tīrs un saprotams. Daloties spilgtākajos iespaidos, Liene stāsta: “Jaunzēlandiešiem ir stingri noteikumi par to, ko drīkst un nedrīkst ievest valstī. Ja bagāžā atradīs ko ēdamu, var nākties šķirties no 400 dolāriem. Arī apaviem jābūt tīriem. Viņi ļoti rūpējas par valsti, tā cenšas izvairīties no kaitēkļiem, ko varētu ievest no citurienes. Cits pārsteigums – jaunzēlandiešiem ļoti patīk staigāt basām kājām. Vietējie tā staigā pat pa lielveikaliem.” Patīkamas atmiņas saglabājušās arī par Oklendas centrā uzietām kāpnēm, kas skan kā klavieres, un apskatīto Oklendas universitāti, kas esot skaistākā izglītības iestāde, kāda līdz šim redzēta. Pārsteidzoša bijusi arī Rotorua pilsēta, kur ik uz stūra mutuļo geizeri. Vai ik dienu elpai aizrauties liek neaprakstāmi skaistā daba.
Jau pirmajās dienās Eicēni bez lielas aizķeršanās nokārtojuši bankas kartes, tikuši pie nodokļu maksātāju numuriem un savas automašīnas. Pirmais dzīvoklītis, ko nobukojuši Airbnb, bijis mīlīgā mājiņā pie indiešiem, vēlāk mitinājušies lielā, skaistā mājā pie jaunzēlandiešiem, pie kuriem bija salīgts darbs.
Novembra vidū mediji ziņoja, ka Jaunzēlandi satricināja zemestrīce. Liene pastāsta, ka to jutuši un piedzīvojuši baisu nakti. Jāteic, ka tā nebijusi pirmā, ko piedzīvojuši. Līdz ko ieradušies, Jaunzēlandes ziemeļu daļu satricinājusi spēcīgākā zemestrīce pēdējos 20 gados. Taču jaunieši pēc lidojuma to bija nogulējuši. Divus mēnešus vēlāk gan tā nepaveicies. “Jau gulējām, kad pamodos no galvas reiboņiem un nesapratu, kas notiek. Izrādījās, mūsu hostelis manāmi šūpojās. Mūs informēja, ka dienvidu salā bijusi zemestrīce. Vēlāk seismologi izpētīja, ka tās bijušas pat divas. Izgājām ārā. Internetā sākotnēji tika ziņots, ka cunami draudi pie mums nepastāv, tāpēc gājām atpakaļ gulēt, drīz vien tomēr parādījās ziņas, ka cunami vilnis var veidoties arī ziemeļu krastā. Mūsu hostelis atrodas tuvu okeānam, tāpēc devāmies uz augstāko kalnu. Tur pavadījām visu nakti,” atminas Liene un pastāsta, ka pēcgrūdieni turpinājušies vēl vairākas dienas. Par laimi, cunami nenācies pieredzēt. “Varam būt laimīgi, ka Latvijā par šādiem dabas untumiem nav jāraizējas. Līdz šim zemestrīces šķitušas kaut kas tāls, reizēm pat neīsts. Esot tik tuvu nelaimei, sāc saprast, cik daba ir visvarena un cik mēs esam niecīgi,” spriež Liene.
Taujājot par tālākajām ceļojuma iecerēm, Jānis saka: “Ceļojot turam acis un ausis vaļā, jo mūsu plāni nav akmenī kalti.” Februārī jaunieši plāno doties populārā pārgājiena maršrutā ziemeļu salā, tad ceļojuma gaitas vedīšot uz skaisto dienvidu salu, kur ceļotājus gaida sniegoti kalni, ledāji, pasakainas pludmales un vēl citi līdz šim neredzēti dabas brīnumi.
Komentāri