Jaunpiebaldzēns Jānis Mājenieks (26 gadi) ir īsts enerģijas koncentrāts ar neremdināmu degsmi arvien ko darīt un pieredzēt. Jo īpaši tas attiecināms uz pēdējo gadu, ko viņš pavadījis ārpus dzimtenes. Tur viņš metis pie malas sabiedrības izdomātās problēmas, ļāvies dzīves sagādātajiem pārsteigumiem un aptvēris pasaules krāšņumu.
“Druvai” Jānis Mājenieks liek priekšā visai skrupulozu statistiku. Gadu un 18 dienas viņš pavadījis ārzemēs, studējot maģistrantūras studiju programmās. “Tā bija kolosāla iespēja pavērt plašāku skatu ārpus mazās Latvijas informatīvās telpas un stereotipiskajiem dzīves uzskatiem. Dažkārt man šķiet, ka Latvijā vārāmies savā sulā un par daudz ko uztaisām lielāku brēku, nekā patiesībā ir. Studijas citviet ļauj palūkoties uz sevi no malas, redzēt, kā lietas notiek citur, un pilnveidot arī sevi,” skaidro Jānis Mājenieks.
Pērn viņš studējis Norvēģijā. Mācības gan bijušas dārgas, taču tur apgūtais un iegūtais esot nenovērtējams. “Norvēģijā pavadītais laiks bija ekskluzīvs no dažādiem aspektiem – gan apgūtas zināšanas par mežsaimniecību, gan, par spīti skeptiķiem, atrastas darba iespējas vasarai. Atjaunojot vēsturisku dārzu, kopjot jaunaudzes un veidojot pīlādžu parku, gūta vērtīga darba pieredze. Tika atvēlēts laiks arī ceļošanai, sanāca pat aizmirsties kalnainajās ziemeļblāzmu ainavās,” pastāsta Jānis un piebilst, ka Latvijā atgriezies augusta beigās, bet jau pēc nedēļas atkal devies prom, šoreiz uz Franciju, lai kā apmaiņas students maģistra studijās apgūtu zināšanas par starptautisko kokmateriālu tirdzniecību.
Patlaban piebaldzēns atgriezies mājās un visus spēkus velta noslēdzošajam mācību posmam mežzinātņu maģistra grāda iegūšanai Latvijas Lauksaimniecības universitātē, taču vēl pirms pāris nedēļām Jānis bija Francijā, kur ļāvies avantūrai, kas ne katram būtu pa spēkam.
Ar autostopiem trīs nedēļās mērojis teju 4000 kilometru, piebaldzēns iekaroja Eiropas lielāko kanjonu Francijas dienvidaustrumos un Alpu kalnus Šveicē. Par piedzīvoto varētu uzrakstīt grāmatu, bet Jānis apgalvo, ka, cenšoties aprakstīt neaprakstāmo, pietrūktu papīra. Tas bijis līdzīgi, kā aklajam ieraudzīt pasauli.
“Vienmēr esmu apbrīnojis tos pasaules brīvos putnus, kas dodas iepazīt jaunas zemes un kultūras. Apbrīnoju arī latviešu čaļus no Bored Of Borders, kuri pērn šķērsoja okeānu. Kad biju sīks puika, ar mirdzošām acīm skatījos Žila Verna filmu “80 dienās apkārt Zemeslodei”. Uz riņķi vēlreiz un vēlreiz varēju skatīties arī multiplikācijas filmu “Ceļš uz Eldorado”. Laika gaitā apkārtne lika noplakt fantāzijām un ekrānos redzētais sāka šķist nesasniedzams. Tāpēc, kad radās iespēja pašam piedzīvot ko līdzīgu, nebija divu domu – bija jādodas ceļā. Ja kaut kas iešaujas prātā, tad ir jāmeklē varianti, jārunā, jālasa un jāmetas virsū bailēm, lai ideja īstenotos. Skan bravurīgi, bet katra izkāpšana ārpus komforta zonas, protams, prasa arī zināmu piespiešanos. Tomēr rezultāts ir tā vērts,” pārliecībā dalās Jānis Mājenieks un turpina: “Man ir neliels, bet traku draugu pulciņš, arī viņi gatavi mesties neparastos piedzīvojumos. Kopā ar mani Verdonas aizu šķērsoja trīs no viņiem. Ja labi sagatavojas un nav specifisku komforta prasību, tad ceļojums ir gana pieņemams pat Latvijas studentam. Ja cilvēki ir uz viena viļņa, tad lietas notiek pašas no sevis. Verdonas kanjons ir iespaidīgs. Apkārt kalni, klintis un ledusauksta upe. Bija nenormāli forši rāpot pa klintīm – plecos 20 kilogramus smaga mugursoma, bet vienīgie drošības punkti ir šaurā taka un klintī iekaltā trose, pie kuras pieturēties, ja gadās paslīdēt. Tajā brīdī pat kājas nedaudz trīc. Taču kas gan var būt labāks par brokastīm uz aizas malas klints! Nav aprakstāms arī gandarījums, ko sniedz rāms gājiens pa kalnu ceļiem Mēness atspulgā un brauciens sagrabējušā hipijsērfotāju busiņa piekabē. Tiesa gan – pieredzēju arī nelāgu brīdi, kad nācās zvanīt uz 112, jo, rītā pamostoties, pēkšņi nevarēju paiet. Tad gan bija dusmas uz sevi, ka neesmu pietiekami labi sagatavots šādai avantūrai. Tomēr pāris dienu, un tika pieņemts lēmums ceļu turpināt uz Šveici, kur nolikta tikšanās ar Norvēģijā iepazītajiem Erasmus studentiem. Šajā ceļā nācās arī pārlaist nakti kalnos. Grūtākais bija uzsliet telti, jo sala pirksti, bet pašā teltī jau bija omulīgi un silti.”
Jānis “Druvai” atklāj, ka pārgalvīgajā ceļojumā no Francijas uz Šveici visspilgtāk prātā palikusi cilvēku mijiedarbība. “Kad pamalē krāsojas pasakains saulriets un ceļā esmu devies viens pats, protams, ir patīkami, bet nav piepildījuma sajūtas. Kad caur pilsētu braucu autobusā un redzu pārsteidzošus skatus, ir patīkami, bet pietrūkst iespējas dalīties priekā. Savukārt, iekāpjot atsaucīga cilvēka pieturētā automašīnā un apmainoties dažādiem stāstiem vai bārā kopā iedzerot glāzi sulas, vai izsmejoties par bezjēdzīgām lietām, ir gandarījums. Ja tiek nostopēta automašīna, kuru vada francūzis, kurš angļu valodu neprot, tad ir liels izaicinājums saprasties ar Google tulkotāja palīdzību, taču atvērtība un viesmīlība, ko saņemu, sagādā jautrību un pozitīvu noskaņojumu,” piedzīvotajā dalās Jānis.
Arī Šveice atklāta kā ļoti interesanta vieta. Tur pat mežcirtēja mājās gūti spilgti iespaidi un pieredze, mācoties citādi nekā līdz šim ierasts asināt motorzāģi un dodoties lūkot meža darbu norisi slīpās virsmās.
Jānis norāda, ka nākotnes ceļu paredzēt nav iespējams, jo nevar zināt, kādas iespējas dzīve piedāvās rīt. Galvenais, lai būtu degsme aktīvi darboties un veselība, kas to ļautu darīt. “Mana veiksmes atslēga ir dzīvesprieks. Katru dienu gribu dzīvot ar aizrautību darbos, strādāt komandā, plecu pie pleca un ar smaidu sejā. Tad arī nemanot piezogas visvairāk kārotais,” dzīves pārliecību atklāj Jānis Mājenieks.
Komentāri