Padomju elpa vēl jūtama

Vidzemes Augstskolas Mediju studiju un žurnālistikas programmas absolventes Annas Kārkliņas diplomdarbs izraisīja interesi pat mediju ekspertu vidū. Viņa aplūkoja to, kā politiķi saredz un
ietekmē medijus, atklāti runājot par to, ko citi gribētu noklusēt.

– Kā  nonāci pie tēmas?
– Vēlējos pētīt pašvaldību un mediju darbību. Bija pamanāms spiediens no Valmieras pašvaldības puses, tikko speciālisti redzēja, ka medijiem iet labāk nekā paš­valdības mājaslapai, pašvaldība mainīja mājaslapas dizainu. Var­būt sakritība, bet tieši tobrīd pašvaldība vēlējās vairāk sadarboties ar medijiem. Tobrīd man radās jautājums, vai tas patiešām ir politiķu redzējums, kā medijiem būtu jāstrādā, proti, akli jāpublicē viss pašvaldības piesūtītais saturs? Bakalaura darba ietvaros es vairs nekoncentrējos tikai uz Val­mieras pašvaldību, bet uz visu Lat­viju kopumā. Tā varēja noskaidrot, kas notiktu, ja politiķiem būtu lielāka vara pār medijiem. Mediju pamatuzdevums ir pēc iespējas ātrāk un objektīvāk informēt sabiedrību, taču pašlaik realitāte ir pavisam cita.

-Kāda tad ir realitāte?
–   Medijiem klājas grūti, jo tie ir starp diviem lieliem dzirnakmeņiem – peļņu un saturu, kādu pieprasa auditorija. Diemžēl auditorija pieprasa izklaides materiālus, tāpēc mediji nevar sniegt kvalitatīvu informāciju. Kā zinām, analītiskie un pētnieciskie raksti nenes tik daudz peļņas, līdz ar to īsti     nedz medijus nevar vainot, ka tie nestrādā tik kvalitatīvi un operatīvi, nedz arī sabiedrību, jo tā ir pieradināta pie viegla, izklaidējoša satura. Līdz ar to mediju vide ir sabojāta un, iespējams, jāpaiet laikam, kamēr sabiedrība izaugs. Jāpaiet gadiem, līdz nebūs jūtama padomju elpa.

– Vai cilvēki atšķir kvalitatīvu mediju saturu no nekvalitatīva?
– Varbūt tie, kas ir padziļināti izglītojušies, atšķir, bet pārējie tic, ka, ieejot lielajos mediju portālos, viss ir patiess. Vairums neiedziļinās lietas būtībā, nemeklē citus papildu avotus, lai pārliecinātos par ziņas vai informācijas patiesumu. Tāpēc otra lieta, kas manā pētījumā izkristalizējās, bija  – izglītības nozīme.
Varbūt nevajadzētu tik ļoti uzsvērt pazīmes, pēc kurām var atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas, cik parādīt, ka mediji ir dažādi, ka ir tādi, kas seko visiem pareizajiem kanoniem, un ir tādi, kuriem galvenais ir nopelnīt. Va­jadzētu pievērst uzmanību, ka nav tikai TVNET, Del­fi, Apollo, TV3, “Bez tabu” un “Degpunkts”, ka ir arī sabiedriskie mediji – LTV1, Latvijas Radio u.c.

– Ko  pati domā par pašvaldības informatīvajiem izdevumiem?
– Tas ir ļoti liels drauds tieši reģionālajiem drukātajiem medijiem. Tie iedzīvotāji, kuri rūpīgi seko līdzi tam, kādus medijus viņi patērē,  atšķirs viltus “avīzes” no reģionālā laikraksta. Redzam, cik ļoti pašvaldības izdotā avīze mēģina sevi uzdot par īstu, bet ir nospiedoši liela auditorijas daļa, kurai tik tiešām arī pietiek ar informatīvo bezmaksas biļetenu. Paš­val­dību informatīvajiem izdevumiem atšķirībā no reģionālajiem laikrakstiem nav jānopelna, viņiem nav jācīnās par izdzīvošanu, līdz ar to viltus “avīzēm” arī auditorija ir lielāka.

-Vai pirms pašvaldību vēlēšanām varēja novērot spiedienu uz reģionāliem medijiem?
– Ja agrāk medijiem tika atsūtītas pāris ziņas dienā, tad pirms vēlēšanām preses relīzes plūda aumaļām. Tādās pilsētās kā Cēsis un Valmiera, kur līdzās pastāv reģionālais laikraksts un informatīvais pašvaldības izdevums,  tas nebija tik izteikti. Izteiktāk to varēja vērot reģionos, kur nav informatīvā izdevuma, tur spiedienu izdarīja tieši uz medijiem. Pat Valmierā me­diji saņēma aicinājumu izvietot kādu konkrētu pašvaldības ziņu, jo tas taču iedzīvotājiem ir svarīgi, tanī pašā laikā rakstā vairākas reizes konsekventi pieminēti atsevišķi politiķi.

Manā bakalaura darbā spilgti iz­kristalizējās atziņa, ka medijiem jāņem pretī viss, jo mediji taču strādā vadošā spēka interesēs. Te mediji nonāk krustpunktā, jo, no vienas puses, iedzīvotājiem tik tiešām būtu jāzina, kas un kā, taču, no otras puses, tādā gadījumā mediji darbojas kā pelēkais kardināls politiķu interesēs.

– Ir mums demokrātija, preses brīvība?
– Kad politiķiem uzdevu jautājumu, kā medijiem būtu jādarbojas, sekoja ļoti skaistas atbildes par sociāli atbildīgu mediju vidi, par katra uzrakstītā vārda nozīmīgumu, bet, tikko pavaicāju, kā jā­atspoguļo ziņas par Saeimas darbību, par vietējās pašvaldības darbu, ļoti spilgti izkristalizējās padomju laika uztvere. Proti, ka medijam jādarbojas kā kanālam, kas nodod informāciju tādu, kādu to vēlas redzēt politiķi. Ja par komerciālajiem medijiem tas nebija tik jūtams, tad par sabiedriskiem medijiem ļoti.

No viena Saeimas deputāta pat izskanēja viedoklis: “Ja sabiedriskie mediji tiek finansēti no manas kabatas, tad viņiem arī jāatspoguļo, ko es domāju. Ja sabiedrība mak­sā par šiem medijiem, tad viņiem jāstrādā kā politiķu ruporam, jāsaka tikai tas, ko vēlas dzirdēt iedzīvotāji un kas ir valdības interesēs. Kā mēs (politiķi) maksājam, tā viņiem jāstrādā.”

Turklāt, ja ap Rīgu politiķi jau spēj iespaidot medijus, tad reģioni ir palikuši ēnā. Viens no intervētajiem politiķiem izteica ideju, ka sabiedriskajā medijā varētu izveidot reģionālās nodaļas, kurās strādātu pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālisti, tātad pub­licēs tikai to, ko diktē vara. Te jāatgādina, ka sabiedrisko mediju finansē sabiedrība, tāpēc tam cīņa par peļņu nav tik liela kā komercmedijiem. Ja politiķi vēlas pakļaut sabiedriskos medijus, tad par ko te lai runā – viss ir skaidrs.

-Vai tici, ka ir iespējama redakcionālā neatkarība?
– Tas jau būtu skaisti, bet šobrīd neticu. Atminos sarunu ar žurnāla “Ir” redaktori Nelliju Ločmeli, ku­ra arī ieskicēja reklāmdevēju lielo lomu mediju vidē. Peļņa šo­brīd ir galvenais mērķis, it īpaši komerciālajiem medijiem, jo tiem ir jāizdzīvo, un katrs cenšas, kā spēj. Viss varētu mainīties, ja sabiedrība vairāk izglītotos, pievērstu uzmanību mediju lietot prasmei. Tad kvalitatīva me­diju satura nozīmība pieaugtu un redakcionālā neatkarība būtu lielāka.

-Vai tiešām sabiedrība mūsdienās ir tik akla, tik aprobežota?
– Tā iznāk, bet tas nav tikai mediju lietot prasmē, tas ir daudzās jomās. To parāda kaut vai likumu regulācija – vieglāk ir kaut ko aizliegt un uzlikt sodus, nekā stāstīt un veidot dialogu ar sabiedrību. To jau parāda mūsu valdošā vara, kas uzskata, ka ar sabiedrību nav vērts strādāt un ka tai var “iebarot” jebko. Politiķiem ir vieglāk kaut ko aizliegt un cerēt, ka to neievēros un, ja sabiedrība nepamanīs, pie reizes varēs arī nopelnīt.  Dažbrīd rodas sajūta, ka valdība mērķtiecīgi tura sabiedrību tumsonībā, jo tas ir izdevīgi, to nākas secināt kaut vai skatoties, kā valdība pieņem lēmumus izglītības jautājumos un citās jomās. Vēl ne tik senā pagātnē valdošai varai akla un nezinoša sabiedrība bija ļoti izdevīga. Šo uzstādījumu jutu caur­strāvojam sarunās ar dažādiem Saeimas un pašvaldību deputātiem, kuri piedzīvojuši padomju laiku.  Izmaiņas varētu gaidīt no jaunajiem politiķiem, kuriem nav šādas pagātnes.

– Reģionālajiem medijiem pārmet pārlieku lielu auklēšanos ar vietējām pašvaldībām, ta­ču nesadarbojoties reģionālie mediji riskē zaudēt labas attiecības un jel kādu informāciju no vietējās varas par notiekošajiem procesiem, neskatoties arī uz to, ka dažās pašvaldībās strādā mūsdienīgi vadītāji.
–  Šāda attieksme no jauniem vadītājiem varētu liecināt, ka sa­bied­rība vai pašvaldība joprojām negribot audzina padomju bērnus.

– Pie kādiem secinājumiem pētījumā   nonāci?
– Politiķu pārliecība –  sabiedriskiem medijiem ir jāstrādā vadošā spēka interesēs, jāsaka tas, ko vēlas Saeima, novēršot jebkādas pretrunas. Savukārt komerciālie mediji atstāti savā ziņā, lai tie paši cīnās pa dzīvi, un tur visu nosaka nauda, klikšķi un sensācijas. Un trešais secinājums ir par reģionālajiem medijiem, uz kuriem netieši tiek izdarīts spiediens, lai popularizētu vietējos deputātus, paš­valdību vadītājus, it īpaši tajos novados, kur  nav šo viņu ruporu, šo pašvaldību “avīžu”.

Igaunijā, piemēram, reģionālā prese nozīmības ziņā ir uzreiz nākamais avots aiz interneta, kur uzzināt informāciju. Latvijā reģionālā avīze ir pēdējā vietā, taču reģionālās preses patēriņu var uztvert kā sabiedrības izaugsmes indikatoru. Jo gudrāka sabiedrība, jo vairāk tā patērē laikrakstus, saprotot, ka tur ziņas nav nokopētas, safabricētas, ka tur saturs tiek apdomāts un analizēts. Reģionālā prese ir sabiedrības spogulis, un, ja reģionālie mediji, īpaši prese, “nomirst”, var teikt, ka sabiedrība ir zaudējusi. Pašlaik situācija nav normāla, jo reģionālie laikraksti noasiņo, cīnoties par katru abonentu.